Kāda būs pēc-Putina Krievija?

Pirmajā Krievijas sāktā Ukrainas kara nedēļā man sanāca saruna ar Krievijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuri vēlējās “parunāt par Krievijas nākotni”. “Pieklājības pēc” piekritu, jo - kāda tur nākotne? Par ko vispār runāt? Sarunas biedri teica, ka viņiem vairs neesot ko zaudēt, Krievija sevi tā pazemojusi, ka viņi tagad visus spēks veltīs Krievijas esošās valsts pārvaldes sistēmas demontāžai un “veselīga ferderālisma attīstībai”. Cik naivi, nodomāju. Tomēr tikko šo domu Krievijas kara divu mēnešu priekšvakarā BBC radio atkārtoja Krievijas bijušais oligarhs, naftas uzņēmuma Jukos bijušais īpašnieks Mihails Hodokovskis, kurš pēc iebilšanas Putinam 2003. gadā tika apcietināts un kā biedinājums pārējiem Jeļcina laika oligarhiem pavadīja 10 gadus cietumā. Hodorkovskaprāt, “ir kļūda meklēt “labāku” Putinu, kurš varētu izveidot vienotu, demokrātisku Krieviju. Tas nekad nenotiks. Ja meklēsim “labo” caru, impēriskās, fašistiskās ambīcijas nekad nebeigsies. Mums vajadzīga parlamentāra valsts, īsts federālisms.  [..] Demokrātiska, unitāra Krievija nav iespējama, Krievijai jābūt politiski daudzveidīgai un daudzslāņainai.”   

 

Nesenā darba vizītē Mongolijā, valstī, kas kā šķiņķa šķēle (Mongolijas teritorija ir 24 reizes lielāka par Latvijas) iespiesta starp milzīgajiem Krievijas un Ķīnas riecieniem, mongoļu draugi  stāstīja, ka viņiem radniecīgā tauta – burjati, kuri dzīvo  Baikāla ezera ziemeļaustrumos, dumpojoties pret Putina karu un mēģinot slēpt savus jauniešus no iesaukšanas armijā, tāpēc Mongolija “pēkšņi esot pilna ar ļoti nabadzīga un vecmodīga paskata burjatu izcelsmes krievu jaunekļiem”. 

 

Lai gan Krievija kopš Padomju Savienības sabrukuma saucas “Krievijas Federācija”, tai patiesībā nav nekādu īstas federācijas pazīmju, tā ir unitāra, vertikāli organizēta impērija, Putinam tīkama struktūra jau no viņa varas pirmsākumiem. Tā ir impērija, kas ieplētusies pār aptuveni 200 tautām, kuras ir par vāju un rusificētu, lai spētu panākt neatkarīgu eksistenci. Kopumā Krievijā pašlaik ir 21 republikas – piemēram, Ingušetija, Čuvašija, Tataristāna, kurās dominē citas, ne krievu, tautas. Vēl no padomju laikiem atceramies, ka kļūt par “autonomo republiku” Padomju Krievijas sastāvā bija tautas beigu sākums. Pēc būtības šodien nekas daudz nav mainījies. 

 

Krievijas “centra” – Maskavas un Pēterburgas atrautība no “plašās teritorijas” ir bijusi problēma vienmēr. Piemēram, Krievijas imperatore Katrīna II, 1767. gadā, ceļojot vien 700 km uz austrumiem pa Volgu, franču filozofam Voltēram par Volgas pilsētu Kazaņu raksta - “šajā pilsētā [dzīvo] divdesmit dažādas tautas, kuras nelīdzinās cita citai [..]. Šī ir impērija pati par sevi un šeit mēs redzam, cik maz tā atbilst kopējai valsts situācijai” (R. Mesī “Katrīna Lielā”). 

 

Krievijas milzīgā, pasakiniem dabas resursiem bagātā teritorija un tās aukstais klimats ir tās lielākais posts – norīt nevar, izspļaut negribas, tāpēc tā, pašai sev par postu, iestrēgst impēriskā delīrijā par savu varenumu. Trešdaļa Krievijas iedzīvotāju dzīvo īpaši nedraudzīgos klimatiskos apstākļos un apmēram desmitā daļa – Sibīrijas pilsētās, kurās gada vidējā temperatūra ir mīnus 15 grādi. Tas kopā ir gandrīz 60 miljoni cilvēku. Kā apliecina Skandināvijas un Kanādas piemēri, lai nodrošinātu dzīves kvalitāti un demokrātisku valsts iekārtu šādos klimatiskos apstākļos, vajadzīga ne tikai mērķtiecīga politika, bet arī milzīga nauda, kuru Krievija cilvēku dzīves kvalitātē, protams, neiegulda. 

 

Padomju laikos Krievijas dabas resursi tika “apgūti”, izmantojot spaidu darbu. Tā izveidojās ap 300 padomju mono-pilsētas, no kurām dažām ir paveicies - piemēram, dienvidos esošā Toljati spējusi sekmīgi dažādot savu ekonomiku. Tomēr pavisam nav paveicies, piemēram, Noriļskai, leģendārajai niķeļa ieguves pilsētai, kurā, par spīti tam, ka niķelis veido svarīgu daļu Krievijas kopējā dabas resursu eksportā un dod ievērojamus ienākumus valsts budžetā, ir nožēlojamā sociāli ekonomiskā situācijā, fotogrāfijas no Noriļskas polārās nakts ir tik iespaidīgas, kas guvušas starptautisku ievērību. Savukārt par Nižņi Tagilas pilsētu, tās iedzīvotājs Sasha National Geographic 2016. gadā teica - mums ir tikai “rūpnīcas un ieslodzījuma vietas - nometnes. Savulaik slavena vilcienu vagonu ražošanas vieta, tagad pilsēta pazīstama ar sabrukušām rūpnīcām, bezdarbu un atbalstu Putinam. Mana 6. klases skolotāja teica – īsts vīrietis ir vai nu armijā vai cietumā.” Krievija vēl šodien no Eiropas saņem 200 miljonu eiro dienā par gāzi Eiropas mājokļu apkurei un ražosanai, bet Krievijas austrumu pilsētā Čitā cilvēki smok nost, jo krāsnīs iedzīvotāji dedzina visu, ko vien iespējams iebāzt krāsnī – lupatas, vecus apavus, atkritumus (Financial Times, 04.01.2022). 

 

Putina “stulbajā karā”, kā to skaļāk vai klusāk sauc daudzas Krievijas kaimiņu tautas, pamatā karo kareivji no attāliem Krievijas reģioniem. Tas arī ļauj labāk izprast šī kara brutalitāti, vardarbību un laupīšanu – šie cilvēki bieži nāk no “Dieva un cilvēku pamestiem” nostūriem.  Putins baidās izsludināt vispārēju mobilizāciju tieši Krievijas Eiropas daļas dēļ. Kā vērtē Ukrainas prezidenta Zeļenska padomnieks Oleksijs Arestovičs – mobilizācija liktu Krievijas urbanizēto rietumu jaunajiem cilvēkiem “piecelties no dīvāniem un “izlīst no interneta””, tādējādi pārkāpjot nerakstīto vienošanos – jūs nemaisieties politikā, es [Putins] jūs lieku mierā. 

 

Gan Arestovičs, gan Hodorkovskis, gan mani paziņas, Krievijas demokrāti, brīdina – Krievijai jāsabrūk, lai tā varētu atdzimt, esošajā valsts struktūrā tā tikai turpinās dzemdināt briesmoņus. Tomēr pēc Levadas centra pirmskara laika datiem (2021. gada nogalē), Krievijas iedzīvotāji Krievijas “sabrukumu” vērtē kā vissliktāko iespējamo valsts nākotnes scenāriju, savukārt “stabilas gāzes un naftas cenas” vērtētas kā vislabākais valsts nākotnes scenārijs.  Tātad lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju sevi apzinās Krievijas esošajā teritoriālajā, valsts pārvaldes un ekonomikas ietvarā. Tas nozīmē, ka “veselīgu federālismu” kaimiņvalstī savas dzīves laikā varam arī nepiedzīvot, bet kas zina.