Mana Latgale un Ukraina

Laikraksta "Ludzas zeme" titullapa 2022. gada 8. aprīlī 

Mana pirmā dzīves gada lielākais notikums bija “Lauču pūrā” iekritusi lidmašīna. Par šo notikumu pastniecei Deļcei, rociņas plātīdama, stāstīju lielā sajūsmā, skaidrā, dziedošā latgaliešu valodā - “Lauču pūrā īkrita ļidmašina, cilveiceņi sazasita, sazasita.” Bija sestiņdesmito gadu sākums un manā bērna apziņā manu Latgales, Pušmucovas ciema, Snotiuļu māju vecvecāku pasauli nekas neapēnoja. Es biju lolota un lutināta, mīlēta un bužināta, manu vecvecāku pastarīte – “miusu mozuo visteņa”. Tajā laikā es nezināju, ka brutālā padomju bezsaimnieciskuma, aklā kolhoznieciskuma un uzbrukuma jebkādai privātai domai un iniciatīvai rokās manu vecvecāku pasaule strauji irst un gaist, izlīst caur pirkstiem kā ūdens Snotiuļu ezerā, kura krastā mani senči Šalguni dzīvojuši kopš 18. gs, kad vēl viena Krievijas tirāna – Pētera I - rokās tika nopostīta viņu dzimtā Šalgunova uz ziemeļiem no Krievijas iekārotās Viļakas. 

Es tajā laikā nezināju, ka 1930. gadu beigās mani vecvecāki bija “pacēlušies” – iekopoši saimniecību, atkopušies no 1. pasaules kara posta, čaklajā ģimenē bija ienākusi pārticība. Es arī nezināju, ka mans vectēvs 2. pasaules kara laikā aiz izmisuma bija pieteicies vācu leģionā, jo tikai tā redzēja kaut mazāko iespēju aizstāvēt savu kvēli mīlēto valsti. Es nezināju, ka mana vienmēr ļoti piesardzīgā vecāmāte Franciska viņu no leģiona galugālā izpestīja, tādejādi nodrošinot iespēju piedzimt manai mammai un man. Tas, ko es tagad zinu, ir ka manu vecvecāku māju vairs nav – to vietā ir lauks, Snotiuļu ezeriņā peld vientuļš gulbis un mana vecvectēva mājas Terekos turpat blakus ir drupu kaudze. Manu vecvecāku pasaule vairs neeksistē. Tāpat kā vairs neeksistē to Ukrainas pilsētiņu un pilsētu pasaule, kurā kopš 2022. gada 24. februāra Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pabijis Krievijas karaspēks. Pazīstami uz Latviju atbēgušie ukraiņi šodien stāsta – mūsu pie-Kijevas mājiņa ir sabombordēta, mūsu auto vairs nav, mūsu dārza vairs nav, mūsu dzīves vairs nav. 

Šodienas Ukrainas Mariupole, Buča, Irpiņa ir mana Šalgunova, mani Tereki, mani Snotiuļi, mana Pušmucova, kuras baznīcā, vecvecākiem līdzi ejot un bērnam garajās misēs garlaikojoties, esmu izpētījusi katru flīzīti, katru rakstiņu. Laikmets ir cits, bet vardarbība, grautiņš, posts, ko aiz sevis atstāj Krievijas armija un vara, ir tāds pats. Es šodien raudu karstas asaras par savu vecvecāku pasauli un savu bērnības pasauli, ko nopostīja padomju okupācija. Un tādas pašas asaras es raudu par ikvienu Ukrainas pilsētu un ciemu, ko posta viņu it kā brāļu tautas – krievu – brutalitāte, ļaunums un vardarbība. Ne jau Putins izvaroja ukraiņu sievietes, ne jau Putins sasēja rokas Bučas pilsētiņas iedzīvotājiem, ne jau Putins šāva uz dzīvojamām mājām un dzemdību namiem Ukrainā. Tie bija Krievijas kareivji, daudzi apjukuši, pārbijušies zēni, kuru mirstīgās atliekas Ukrainas ielās un laukos Krievijas puse atsakās savākt. 

Ukraiņiem un baltiešiem nav paveicies ar kaimiņu – mēs dzīvojam blakus milzīgai, dabas resursiem bagātai valstij, kuras valdošās aprindas sevi saprot tikai tad, kad uzbrūk citiem. Tomēr mums ikvienam ir izvēle – nostāties patiesības un labā pusē, nepieļaut ļaumumu un vardarību savā dzīvē, ik dienas pamostoties un domāt – ko vēl es varētu iesākt, lai savu valsti – Ukrainu un Latviju – darītu labāku, skaistāku, saticīgāku un stiprāku, lai brīdī, ja atnāk ļaumums, mēs tam stātos pretī, kā to pašlaik dara Ukrainas drosmīgie vīri un sievas. Mans vīrs ir zemessargs kopš 2014. gada Krievijas iebrukuma Donbasā, mans dēls un krustdēls par zemessargiem kļuva šogad. Arī pati par mūsu valsti esmu gatava cīnīties, arī savu Ludzas novada, Pušmucovas pagasta, Snotiuļu ciema vecvecāku vārdā.