Mana Latgale un Ukraina
Laikraksta "Ludzas zeme" titullapa 2022. gada 8. aprīlī Mana pirmā dzīves gada lielākais notikums bija “Lauču pūrā” iekritusi lidmašīna. Par šo notikumu pastniecei Deļcei, rociņas plātīdama, stāstīju lielā sajūsmā, skaidrā, dziedošā latgaliešu valodā - “Lauču pūrā īkrita ļidmašina, cilveiceņi sazasita, sazasita.” Bija sestiņdesmito gadu sākums un manā bērna apziņā manu Latgales, Pušmucovas ciema, Snotiuļu māju vecvecāku pasauli nekas neapēnoja. Es biju lolota un lutināta, mīlēta un bužināta, manu vecvecāku pastarīte – “miusu mozuo visteņa”. Tajā laikā es nezināju, ka brutālā padomju bezsaimnieciskuma, aklā kolhoznieciskuma un uzbrukuma jebkādai privātai domai un iniciatīvai rokās manu vecvecāku pasaule strauji irst un gaist, izlīst caur pirkstiem kā ūdens Snotiuļu ezerā, kura krastā mani senči Šalguni dzīvojuši kopš 18. gs, kad vēl viena Krievijas tirāna – Pētera I - rokās tika nopostīta viņu dzimtā Šalgunova uz ziemeļiem no Krievijas iekārotās Viļakas. Es tajā laikā nezin