Lembergs nav “vienkārši klients”

2020. gada decembrī Saeimas Attīstībai/Par! virzītā Satversmes tiesas tiesneša amata kandidāte Inese Nikuļceva netika apstiprināta ST tiesneša amatā, lai gan saņēma ievērojamu deputātu atbalstu – 47 balsis, tātad līdz apstiprināšanai pietrūka tikai četras balsis.

Par I. Nikuļcevas apstiprināšanu balsoja kandidāti izvirzījusī Attīstībai/Par!, Zaļo un Zemnieku savienība  un Saskaņa.  Pēc balsojuma Attīstībai/Par! frakcijas priekšsēdētājs vērtēja, ka, neatbalstot I. Nikuļcevu ST tiesneses amatā, Saeima “izniekoja iespēju iestāties par kopīgām vērtībām – profesionalitāti un mūsdienīgu skatījumu uz Eiropas tiesību un cilvēktiesību attīstību Latvijā”. Par šo pagātnes notikumu, kas beidzās bez rezultāta, nebūtu nepieciešams gremdēties pārdomās, ja nebūtu kāda svarīga fakta – Attīstībai/Par! augstajā

Satversmes tiesas tiesneša amatā mēģināja apstiprināt cilvēku, kas Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir Aivara Lemberga pārstāvis. Un tā ir problēma, kas diemžēl gada nogales, Covid-19 krīzes un citu problēmu dēļ nav pietiekami izrunāta.

Attīstībai/Par!, virzot Lemberga pārstāvi starptautiskajā Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietā Aivars Lembergs pret Latviju (iesniegta 2019. gada 8. janvārī) augstajam Satversmes tiesas tiesneša amatam, jebkādu  kritiku par šo lēmumu stingri noraidīja. Virzītāji balstījās uz Latvijas Republikas Advokatūras likuma 7. pantu, kas nosaka – “advokātus nedrīkst identificēt ar viņu klientiem vai klientu lietām sakarā ar advokātu profesionālo pienākumu pildīšanu” un uzsverot, ka cilvēktiesības ir universālas, norādot, ka Aivars Lembergs ir tikai viens no daudziem advokātes I. Nikuļcevas klientiem.

Viss būtu  pareizi, ja Lembergs būtu vienkārši klients. Tomēr tā nav. Lembergs ir daudzus gadus Latvijas tiesiskumu grāvis, smagos kriminālnoziegumos apsūdzēts indivīds, kurš tiek tiesāts kopš 2009. gada un kura un citu tiesājamo slimošanas dēļ, saskaņā ar žurnāla Ir sniegto informāciju, 2020. gadā nenotika 33 tiesas sēdes. 2007. gadā prokurors Lembergam noteica drošības līdzekli – aizliegumu veikt Ventspils domes priekšsēdētāja pienākumus. Šo aizliegumu Lembergs, vazājot tiesu un prokuratūru aiz deguna, sistemātiski pārkāpa līdz pret Lembergu 2019. gada 9. decembrī sankcijas noteica Latvijas stratēģiskais, transatlantiskais sabiedrotais ASV, starptautiskajā pretkorupcijas dienā uzsverot – “korupcija ir globāla problēma. Tā mazina valstu valdību spēju pienācīgi rūpēties par saviem iedzīvotājiem; tā grauj sabiedrības likumisko, morālo un ētisko pamatu, tā palīdz starptautiskajai noziedzībai”.

Pamatojot Lemberga iekļaušanu t.s. Magņitska sankciju sarakstā, ASV valdība 2019. gada nogalē skaidroja – “Lembergs ar politisko partiju un korumpētu politiķu palīdzību kontrolē organizācijas un indivīdus, tos sistēmiski ekspluatējot savu ekonomisko mērķu labā. Lembergs izmanto savu ietekmi politisko partiju vadībā, lai veidotu valdību sastāvu un nodrošinātu konkrētu personu iecelšanu amatos vai panāktu citu personu neiecelšanu amatos. Lembergs ir izdarījis spiedienu un korumpējis tiesībsargājošo institūciju amatpersonas, lai aizsargātu savas intereses vai traucētu amatpersonām, kuras tam nav izdevies kontrolēt”.

Inese Nikuļceva Aivaru Lembergu Eiropas Cilvēktiesību tiesā aizstāv, jo viņas klients uzskata, ka Latvijas tiesas rīkojošās neatbilstoši, jo nav atzinušas, ka kādreizējais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs 2012. gadā, salīdzinot Aivaru Lembergu ar zagli, kam kā filmās jāsēž cietumā, pārkāpis Lembergam Satversmē garantētās nevainīguma prezumpcijas tiesības. Kā zināms, Satversmes 92. pants nosaka – “ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu”.

Tātad advokāte Inese Nikuļceva aizstāv Aivaru Lembergu pret to, ko par viņas “ierindas klientu” 2019. gada nogalē vēl daudz tiešākā valodā pateica ASV Finanšu ministrija.

Svarīgi, ka trīs tiesu instances kopā piecos procesos Latvijā ir skatījušas šo lietu un trīs no tām atzinušas, ka savulaik par pašvaldību darbu atbildīgais ministrs E. Sprūdžs, salīdzinot Lembergu par zagli, ir lietojis salīdzinājumu (metaforu) un paudis vispārzināmu, faktos balstītu (Ģenerālprokuratūras sniegtā informācija) viedokli.

Pēc vairākām neveiksmēm, ko ar sankciju noteikšanu piedzīvoja Apvienotās Nācijas, globālā izpratne par sankciju jēgu mainījās. Proti, sākotnēji tika noteiktas ekonomiskās sankcijas pret visu valsti un tās ekonomiku kopumā. Piemēram, 1990. gadā ANO noteica  sankcijas pret Irāku, bet no tām cieta iedzīvotāji, kamēr politiskā un ekonomiskā elite turpināja baudīt labāko no “abām pasaulēm” – iedzīvoties no korupcijas un no tās iegūto bagātību tērēt, lai izvairītos no sankciju radītās trūcības.

Kopš tā laika pasaule ir mainījusies un, piemēram, ASV, Eiropas Savienības un citu valstu noteiktās t.s. Magņitska vai Ukrainas teritoriālās integritātes graušanas sankcijas vērstas tieši pret ietekmīgu un korumpētu indivīdu iespēju “baudīt labāko no abām pasaulēm” – turpināt apzagt sabiedrības mājās un vienlaicīgi par iegūto naudu baudīt luksus dzīvesveidu “brīvajā pasaulē”. Lai sankcijas darbotos, svarīgi vērsties pret ikvienu, kas to jēgu un būtību pārkāpj, sadarbojoties ar sakcionēto personu. Tikai tā var panākt, ka sankcijas ir iedarbīgas. Piemēram, pēc ASV lēmuma iekļaut Aivaru Lembegu Magņitska sankciju sarakstā Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisija “2019. gada 10. decembrī [..] lūdza Latvijas finanšu tirgus dalībniekus noteiktu laiku nesniegt finanšu pakalpojumus sankcionētajām personām.”

Turpinot pārstāvēt Aivaru Lembergu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, advokāte Inese Nikuļceva ļauj Aivaram Lembergam baudīt “labāko no abām pasaulēm” – turpināt Latvijas tiesiskuma graušanu iekšēji, iebiedējot tiesnešus un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjus un bezgalīgi vilcinot tiesu procesus Latvijā, vienlaicīgi dodot Lembergam cerības saņemt aizsardzību no Eiropas Cilvēktiesību tiesas.

Tās aizsardzību Latvijas pilsoņiem ir nodrošinājušas iepriekšējās Latvijas politiķu un valsts pārvaldes darbinieku paaudzes, kas, par spīti grūtībām  un pretestībai no ietekmīgiem, korumpētiem indivīdiem, ir cīnījušās par Latvijas pievienošanos starptautiskajām institūcijām un tiesiskuma nostiprināšanu Latvijā.

Advokāta gadījumā šāda “labākā no abām pasaulēm” izmantošanas aizstāvība droši vien ir pieļaujama, bet Satversmes tiesas tiesneša amata kandidāta gadījumā – nav. Saeimā runājot par Ineses Nikuļcevas apstiprināšanu Satversmes tiesas tiesneša amatā, deputāte Inese Voika uzsvēra, ka “tiesiskas valstis ir laimīgas valstis”. Tomēr jāatceras, ka kolektīva laime ir stāvoklis, kas nerodas pats no sevis, par to nemitīgi jācīnās. Kā teikusi leģendārā ASV Augstākās tiesas tiesnese Rūta Beidere Ginsburga, “šī valsts varētu zaudēt savu tiesiskumu, ja mēs visu laiku nerīkotos tā aizsardzībai”.