Pārrakstot Egilu Līcīti: Grēta Tūnberga

Sākšu ar atzīšanos. Lai gan Latvijas Avīze, īpaši manu aktīvo politisko gaitu laikā, mani ir ielikusi pavisam citā, ne savu lasītāju kastītē, jau vairākus gadus esmu regulāra tās lasītāja. Gan tāpēc, ka tā ir vienīgā neatkarīgā dienas avīze Latvijā, ko instinktīvi gribas atbalstīt, gan arī tāpēc, ka tā patiešām ir laba lasāmviela, kur ir gan labi komentāri, gan labas intervijas, gan lieliska analīze par, piemēram, Krievijā notiekošo. Egila Līcīša komentārus tur uztveru kā jancīgu kumodi vecvecāku klētiņā – visi pie tās tā pieraduši, ka sen jau vairs neuztraucas par tās neiederību nekādos priekštatos par gaumi. 

Tomēr Egila Līcīša komentārs par vides akīvisti Grētu Tūnbergu, kurai šajā nedēļā bija iespaidīga uzstāšanās ANO, izkrita no šī ieraduma, jo ieņirdza par  jaunu pusaudzi, saistot viņas vecumu un citas personiskās īpašības ar viņas uzskatiem un veidu, kā viņa tos pauž. Tomēr, ielasoties dziļāk, es sapratu, ka Egilu Līcīti, tāpat kā mūs daudzus, patiesībā ir pozitīvā veidā satriekusi Grētas drosme un nepārprotami pat šokējoši neparastais vēstījuma pasniegšanas veids ANO. Līcīša kungs to pauž ar sev pieejamiem instrumentiem – novecojušiem kā jancīgā kumode klētiņā,  tomēr, skatoties cauri formai, Latvijas Avīzes komentētājs Egils Līcītis grib vēstīt, lūk, ko. 

Lai gan daudzu uztverē tipisks sešpadsmitgadnieks ir nevarīgs, no vecākiem atkarīgs, patērētāju sabiedrībā un ierīcēs apslincis cilvēks, Zviedrijas vides aktīviste Grēta Tūnberga spilgti pierāda pretējo. Mēs dzīvojam tradicionālās politikas norieta ēnā, politiskās partijas šodien vairs netiek uztvertas kā vienīgās vēlētāju gribas un redzējuma paudējas. Turpina Egils Līcītis (šeit un tālāk citāti no komentāra). “Daļa cilvēku visā pasaulē arvien vairāk uzticas neprofesionāliem politiķiem, valsts birokrātijai nepiederīgiem jaunienācējiem, no varas augstumiem līdz šim tālu stāvējušiem. [..] Latvijā tas izpaužas, piemēram, kā vēlētāju spontāni dāvātās balsis “KPV LV” uzņēmumam ar sekojošām pēcvēlēšanu pamatotām bažām, ka ievēlētie nemākuļi apdraudēs sabiedrisko kārtību un drošību”. Arī pasaulē vērojami šādi procesi – ASV prezidents Donalds Tramps bijis realitātes šovu zvaigzne, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis popularitāti ieguvis, spēlējot prezidentu populārajā seriālā “Tautas kalps”.

Šajā ziņā, situācijā, kad oficiālie mēģinājumi mazināt klimata pārmaiņas ir kusli vai neeksistējoši, “pasaulē, protams, spilgtākā uzlecošā zvaigzne notiekošajā procesā ir [kaujinieciskā zviedru jauniete], sešpadsmitgadīgā vides aizsardzības aktīviste Grēta Tūnberga, kurai kā neformālai līderei ir miljoniem sekotāju, kuri ar mazo zviedrieti priekšplānā vēlas nosargāt planētu, mūsu kopīgās mājas”. Klimata acīmredzamo pārmaiņu laikā arvien vairāk cilvēku “ir ar mieru vest zaļu dzīvesveidu – dzert ūdeni no krāna, zortēt atkritumus, dzīvot bez auto, nelietot polietilēna maisiņus un vienreiz lietojamos traukus”. Pieaug arī kritika pret politiķiem,  “kuri ne vella nedara, lai atmosfērā samazinātu siltumnīcas efektu izraisošu gāzu izmešus, un kuriem nospļauties par zemeslodei draudošajām klimata pārmaiņām”.

Nav ierasts redzēt, ka šādā asā, eksitenciālā cīņā par planētas izdzīvošanu iesaitās sešpadsmitgadīga meitene, jo streotipiskie priekšati par pusaudžu interesēm šajā vecumposmā ir pavisam citādi.

Grēta Tūnberga ir neparasta. Savu spēju fokusēties uz vienu, planētai tik būtisku jautājumu viņa arī pati ir attiecinājusi uz savu Aspergera sindromu, kas ļauj meitenei mazāk ņemt vērā un ievērot stereotipiskos priekštatus par to, kāda rīcība konkrētās situācijās ir akceptējama. Ja ilgu laiku darba devēji cilvēkus ar Aspergera sindromu stigmatizēja – nodarbināto procents to vidū bija ļoti mazs, pēdējās darba tirgus tendences rāda, ka cilvēki ar šo sindromu tiek arvien vairāk pieņemti un akceptēti kā darbinieki ar neordināru domāšanu un pieeju problēmu risinājumiem, kuri nav gatavi atkāpties pirmā “tā nemēdz darīt” priekšā. 

Grēta par vides jautājumiem interesējas jau sen, “par globālo sasilšanu meitenīte uzzinājusi, būdama astoņgadīga, un brīnījusies – kādēļ neviens skaļā balsī nerunā par šo jautājumu! Piecpadsmit gados Tūnberga sāka bastot piektdienās skolu un iet vienatnē protestēt pie Zviedrijas Riksdaga pret deputātu bezdarbību. [Grēta] jo dienas, jo kļuva populārāka, jaunietes [..] pozīcija, kad apkārtējā pasaule deg liesmās, sastapa sapratni daudzu vienaudžu”,  kā arī plašākas sabiedrības vidū. “Grētai radās komandas biedri un atbalstītāji.” 

Lai gan Grēta ir ārēji trausla sešpadsmitgadniece, viņa “ir Zviedrijas “Gada sieviete 2019”, izvirzīta apbalvošanai ar Nobela Miera prēmiju, žurnāla “Time” atzīta starp 100 ietekmīgākajiem cilvēkiem zemes virsū, atdarināšanas cienīgs paraugs pasaules jaunatnei!. Neviens nav par mazu, lai kaut ko mainītu! Šonedēļ [..] Grēta [..] kāpa Apvienoto Nāciju klimata samita tribīnē, lai uzrunātu globālos līderus”. 

Viņas sniegums bija neparasts, izteiksmīgs un aktiermeistarīgi spēcīgs. Gan ar balss toni, gan sejas izteiksmi, gan garām pauzēm viņa pieprasīja klātesošajiem valstu vadītājiem “atdot nozagto bērnību un sapņus”. Patiesi, par mūsu šodienas ērto dzīvi un nesamērīgo pateriņu maksās tieši Grētas paaudze. Grēta nāk no ģimenes, kas svētīta skautves mākslās “manierīgi izpildītajā runā varēja manīt atblāzmu no skološanās dramatiskajā mākslā vai pārmantotu talantu no papa, aktiera Svantes Tūnberga. Drosme valstsvīrus nodēvēt par riebekļiem, kad tie zemu noliektām galvām pēta savu lakkurpju purngalus”, ir labs veids kā panākt, “lai jaunieši, pacēluši acis no viedtālruņiem”, pamanītu, ka mūsu planēta ir briesmās”.

Kā uz to, ka politisko līderību uzņemas cilvēki, kurus politiskās vadības pozīcijās nav ierasts redzēt, reaģēt mūsu sabiedrībai, kas pieradusi pie patēriņa? Mums jāatšķir graudi no pelavām un jāsaprot, ka “neparastie politiskie spēlētāji” ir dažādi, tomēr mūsu planēta ir saudzējama un lolojama.