Pārrakstot Egilu Līcīti: Grēta Tūnberga
Sākšu ar atzīšanos. Lai gan Latvijas Avīze, īpaši manu aktīvo politisko gaitu laikā, mani ir ielikusi pavisam citā, ne savu lasītāju kastītē, jau vairākus gadus esmu regulāra tās lasītāja. Gan tāpēc, ka tā ir vienīgā neatkarīgā dienas avīze Latvijā, ko instinktīvi gribas atbalstīt, gan arī tāpēc, ka tā patiešām ir laba lasāmviela, kur ir gan labi komentāri, gan labas intervijas, gan lieliska analīze par, piemēram, Krievijā notiekošo. Egila Līcīša komentārus tur uztveru kā jancīgu kumodi vecvecāku klētiņā – visi pie tās tā pieraduši, ka sen jau vairs neuztraucas par tās neiederību nekādos priekštatos par gaumi. Tomēr Egila Līcīša komentārs par vides akīvisti Grētu Tūnbergu, kurai šajā nedēļā bija iespaidīga uzstāšanās ANO, izkrita no šī ieraduma, jo ieņirdza par jaunu pusaudzi, saistot viņas vecumu un citas personiskās īpašības ar viņas uzskatiem un veidu, kā viņa tos pauž. Tomēr, ielasoties dziļāk, es sapratu, ka Egilu Līcīti, tāpat kā mūs daudzus, patiesībā ir pozitīvā veidā sa