Visa pasaule vienā nedēļā

Mēdz dzīvē būt tādas nedēļas, kas ir tik bagātīgas, ka kļūst gandrīz vai par mikrokosmu, kurš ietver visa makrokosma, visas pasaules elementus.

Pagājušā nedēļa man sākās Gruzijā. Gruzija kā Eiropas Savienības Austrumu partnerības valsts, kura, tāpat kā mēs, piedzīvojusi padomju okupāciju, Latvijai ir tuva un svarīga. Krievijas nekaunīgas spēka demonstrēšanas laikā Gruzijai tuvināšanās ES un NATO ir būtisks attīstības orientieris un Latvijas atbalsts šajā ceļā tai ir nozīmīgs. Daudzu citu problēmu pārņemtajā Eiropā baltieši Gruzijas un Ukrainas vārdu atgādina bieži. Izjūtam to kā savu pienākumu, pateicībā par to attīstību, ko sava pamatīgā darba dēļ esam baudījuši pēdējā desmitgadē. Neaizmirstot nejēdzības, neprātības un ļaunprātības, kas Latvijā notika deviņdesmitajos  gados, pirmajā desmitgadē pēc neatkarības atjaunošanas,  tieši Gruzijā izjutu patiesu pateicību Latvijas deviņdesmito gadu politiskajai elitei, kas jau tālajā 1995. gadā Latviju uzlika uz eiro un transatlantiskās integrācijas ceļa, neizniekojot svarīgo desmitgadi, kamēr Krievija bija salīdzinoši vāja, kā tas diemžēl noticis gan Gruzijā, gan Ukrainā. Lai gan Latvijas politikā ne viss ir gludi un iepriecinoši, tomēr no tā laika un kopš iestāšanās Eiropas Savienībā institūcijas un procesi Latvijā ir tik spēcīgi, ka pēc smagiem kritieniem varam arī piecelties.

Tieši par šo tēmu ļoti pārsteidzošas šķita dažu Saeimas kolēģu, deputātu idejas par nepieciešamajām izmaiņām pašlaik Saeimā skatītajā Repatriācijas likumā. Šo likumu ar steigu nepieciešams labot, lai arī pēc 1990. gada no Latvijas izceļojušajiem būtu iespējas saņemt repatrianta statusu un atbalstu no Latvijas valsts. Tas nepieciešams, lai mudinātu Latvijas pilsoņus atgriezties Latvijā. Līdztekus šīm nepieciešamajām idejām, daži Saeimas deputāti, 25 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas lolo ilūzijas, ka šo likumu varētu izmantot arī Latvijas “cittautiešu izceļošanai uz to etniskās izcelsmes dzimteni”. Apbrīnojama gatavība šķelt sabiedrību un spītīga atteikšanās redzēt realitāti – Latvijas valstij ir vajadzīgs ikviens tās cilvēks – neatkarīgi no tā “etniskās izcelsmes”. Mums nepieciešams strādāt nevis lai uzmodelētu kādu “ideālo”, sapņu un iedomu sabiedrību, bet gan lai gudrā veidā saliedētu mūsu cilvēkus.

Šī tēma spilgti izpaudās LR pilsonības pretendentu svinīgā solījuma nodošanas ceremonijā, kurā pēc Iekšlietu Ministrijas Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes ielūguma  piedalījos. 2016. gada  24. februārī svinīgo solījumu deva Latvijas valstij deva vairāk kā 60 pilsonības pretendenti. Tas bija svinīgs un nozīmīgs pasākums. Atceros, ka daudzi no mums, kad lemām par grozījumiem Pilsonības likumā, kas paredz svinīgo pilsonības iegūšanas ceremoniju un svinīgā solījumu nodošanu, bija šaubīgi, vai šāda ceremonija nepieciešama. Pagājušajā nedēļā pārliecinājos, ka šādā veidā svinīgi atzīmēta, pilsonības iegūšana tās pretendentiem iegūst lielāku vērtību, padarot Latvijas valsti nozīmīgāku un stiprāku to acīs.

Visbeidzot, īsti stipra Latvija bija to mazpulku acīs, kas sestdien pulcējās Rīgā, LU Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā, Torņakalnā uz savas organizācijas atjaunošanas 25. gadadienu. Šī Latvijas lauku bērniem tik nozīmīgā kustība uztur laukus dzīvus, veicina jauniešu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā un pievēršanos zinātnei. Pašlaik Latvijā darbojas ap 100 mazpulku, kas apvieno 1500 biedrus. Bija patiess prieks sestdienas rītu pavadīt kopā ar rosīgo, priecīgo un optimistisko mazpulku pulku, ikviens no šiem bērniem un to vadītājiem ir pelnīgis mūsu atzinību un atbalstu.