Lolitas Čigānes blogs

I was 15 years old when I was offered to have a pen-pal, or as they call it in Australia from where she hailed – a pen friend.  My English was negligible, but with a lot of effort I composed a letter to a girl my age in the remote Australia. I waited for a long time and then her reply finally arrived. I was truly delighted and after the first letter I checked my mail-box daily. Approximately once every two months a letter was there for me. I always read, re-read and translated these letters for my family, friends, and classmates and could not stop bragging about that fact that I was receiving letters from Australia. I believe that at some point at least half of the little village where I lived knew about my letters from Australia. It was 1987, Latvia was occupied, a part of the Soviet Union, and our contacts with the outside world were practically non-existent. So a letter from a girl my age from Australia was especially exotic. That same year I was delegated by my s

Mēdz dzīvē būt tādas nedēļas, kas ir tik bagātīgas, ka kļūst gandrīz vai par mikrokosmu, kurš ietver visa makrokosma, visas pasaules elementus. Pagājušā nedēļa man sākās Gruzijā. Gruzija kā Eiropas Savienības Austrumu partnerības valsts, kura, tāpat kā mēs, piedzīvojusi padomju okupāciju, Latvijai ir tuva un svarīga. Krievijas nekaunīgas spēka demonstrēšanas laikā Gruzijai tuvināšanās ES un NATO ir būtisks attīstības orientieris un Latvijas atbalsts šajā ceļā tai ir nozīmīgs. Daudzu citu problēmu pārņemtajā Eiropā baltieši Gruzijas un Ukrainas vārdu atgādina bieži. Izjūtam to kā savu pienākumu, pateicībā par to attīstību, ko sava pamatīgā darba dēļ esam baudījuši pēdējā desmitgadē. Neaizmirstot nejēdzības, neprātības un ļaunprātības, kas Latvijā notika deviņdesmitajos   gados, pirmajā desmitgadē pēc neatkarības atjaunošanas,   tieši Gruzijā izjutu patiesu pateicību Latvijas deviņdesmito gadu politiskajai elitei, kas jau tālajā 1995. gadā Latviju uzlika uz eiro un transatlantiskās