Kāda spilgta ceļojuma piezīmes IV

“Latvijā dzīve ne vienmēr ir viegla, bet dzīvei šeit piemīt īsta garša”, tā nesen spriedām ar draugiem, kas visi pazīst Latviju, bet daži pašlaik šeit dzīvo, daži ne. Lai garšas palete būtu pilnīga, tai jābūt gan saldai, gan sāļai, gan rūgtai. Tai jābūt maigai un spēcīgai, izaicinoši citādai, bet arī mīļi pierastai. Tāda ir mūsu Latvija. Dažāda. Reizēm par Latviju domāju kā par bezgaldaudzām kabatām bagātu tērpu – katrā kabatā ienirstot atklājas pilnīgi cita pieredze, reizēm skaista un pacilājoša, reizēm biedējoši smaga. Blakus čakla darba un dzīvesprieka svētīgiem augļiem Latvijā mājo nolaidība, vienaldzība, domāšana īstermiņā. Patiesi garšpilna ir iespēja kopā ar ģimeni, draugiem vai plašāku paziņu loku ceļot Latvijas vasarā.

Teiksmām apvītais Burtnieku ezers dod bagātīgu augsni skaistumam, tomēr paši Burtnieki šķiet vēstām par to, ka to labākie laiki ir krietni aiz muguras. Lai gan miestiņa galvenās ielas malās skaisti sakoptas burtniekiešu mājas, vecā muiža cieš no nevērtības un pamestības, iekoptās takas aizaugušas un lepni iezīmētais un angliski aprakstītais veloceliņš beidzas ar veloentuziasta iekrišanu uz deguna pieezera niedrēs un skaidru sapratni, ka tālāk netikt.

Tomēr netālu no Burtniekiem esošā kaņepju audzētāju sēta “Adzelvieši” kūsā.

Šeit gardo, veselīgo un bezgallatvisko produktu brauc baudīt daudzi. “Adzelviešu” ļaudis sētā savākuši arī senas kaņepju pārstrādes mašīnas un apmeklētāji var praktiski redzēt, kā cieti kaņepju stublāji pārvēršas par saimniecībā un savulaik Kurzemes hercogistes kuģošanā tik nepieciešamām auklām un virvēm. Kolorīta ir “Adzelviešu” saimniece Dzintra, kas pajoko par šodienas laika steidzīgumu: “daži mani mudina, lai stāstu un rādu ātrāk, bet es taču divus vārdus vienā reizē nevaru pateikt”. “Adzelvieši” nesot vienas no iespējamo latviešu pirmvalstiņu vārdiem un šeit no saimniekiem var arī dzirdēt bagātīgu kaņepēm veltītu tautasdziesmu klāstu.

Ja garšas maņas apmierinātas, var doties tālāk uz tuvumā esošo Valmieru. Tur

Valmieras pievārtē var pabūt Daliņa valstībā, izpētot slavenā ātrsoļotāja, pirmā zem Latvijas karoga startējušā olimpiski medaļotā sportista iecerētā stadiona vietu, un, kas vēl nozīmīgāk, basām kājām doties sajūtu takā. Sajūtu takā var gan kārtīgi izbradāties pa okerkrāsas Latvijas mālu, gan uzzināt to, ka Gaujas stāvkrasts diemžēl sarūk par 0.5 metriem pēdējos gados un nākamajām paaudzēm tas rādīsies krietni līdzenāks.

Pusdienās noteikti dodieties uz Valmieras dienvidos esošajām Vīnkalnu mājām. Tās atrodas blakus Mūrmuižai, kur savulaik, tautas augstskolas laikos, bieža viese bijusi filozofe Zenta Mauriņa. “Ak, mums ar šodienas praktisko prātu grūti iedomāties par kādām augstām tēmām tolaik runāja vietējie mūrmuižnieki!”, saka Mūrmuižas bibliotekas vadītāja Gundega Lapiņa. Vīnkalnos mīt laipni

saimnieki, kas Miegupītes krastā izveidojuši daiļu lauku vidi. Tur iespējams pašiem brīvdabas krāsnī izcept īstu itāļu picu, ko Vīnkalnu saimnieki iemācījušies gatavot Itālijā, gan arī izstaigāt vairāk kā simts gadus veco tuneli, kas Miegupītei ļauj netraucēti plūst zem mājām tuvumā esošā dzelceļa.

Pēcpusdienā lielisks apmeklējuma galamērķis būs Cempmuižas “Arāji”, kurās saimnieks Jānis izveidojis koka skulptūru parku un labirintus. Visi, kas burzmas dēļ sargājas doties uz Igaunijas Lotes zemi, savu pusi dienas priekā maziem un lieliem var pavadīt “Arājos”. Tuvu un tālu izslavēti “Arāju” labirinti, kur izvietotas erotiskas skulptūras, kas īpaši iecienītas pirmskāzu ballīšu dalībnieku vidū, tomēr “Arājos” būs daudz interesantu nodarbju dažādu vecumu bērniem un vecākiem.

Ikviena no šīm vietām ir skaista, plaukstoša un slavinājums iniciatīvai, uzņēmībai un izdomai, kas dažādās Latvijas vietās plaukst kā skaisti ziedi.