Lolitas Čigānes blogs

“ Latvijā dzīve ne vienmēr ir viegla, bet dzīvei šeit piemīt īsta garša”, tā nesen spriedām ar draugiem, kas visi pazīst Latviju, bet daži pašlaik šeit dzīvo, daži ne. Lai garšas palete būtu pilnīga, tai jābūt gan saldai, gan sāļai, gan rūgtai. Tai jābūt maigai un spēcīgai, izaicinoši citādai, bet arī mīļi pierastai. Tāda ir mūsu Latvija. Dažāda. Reizēm par Latviju domāju kā par bezgaldaudzām kabatām bagātu tērpu – katrā kabatā ienirstot atklājas pilnīgi cita pieredze, reizēm skaista un pacilājoša, reizēm biedējoši smaga. Blakus čakla darba un dzīvesprieka svētīgiem augļiem Latvijā mājo nolaidība, vienaldzība, domāšana īstermiņā. Patiesi garšpilna ir iespēja kopā ar ģimeni, draugiem vai plašāku paziņu loku ceļot Latvijas vasarā. Teiksmām apvītais Burtnieku ezers dod bagātīgu augsni skaistumam, tomēr paši Burtnieki šķiet vēstām par to, ka to labākie laiki ir krietni aiz muguras. Lai gan miestiņa galvenās ielas malās skaisti sakoptas burtniekiešu mājas, vecā muiža cieš no nevērt

Tāpat kā ģimenes strīdā dažkārt uzzinām par iepriekš neapjaustu rūgtumu, kas gadiem ilgi krājies, arī jūtīgi jautājumi mūsu sabiedrības dienas kārtībā ļauj precīzāk izprast un izrunāt sabiedrībā gruzdošu neziņu un bailes. Mums tāds šobrīd ir jautājums par bēgļu uzņemšanu.  Atbildot Itālijas un Grieķijas palīgāsaucieniem, jo migrācija no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem tām uzliek neiespējamu nastu, Eiropas Savienības valstu vadītāji ir lēmuši, ka ES dalībvalstīm savā starpā solidāri, atbalstot citam citu, ir jāuzņem 60 000 bēgļu. Tie ir cilvēki, kas atbilst starptautiski aizsargājamas personas statusam, cietuši no kara, vardarbības vai nāves draudiem. Latvijas valdība ir rosinājusi un Saeimas Eiropas lietu komisija apstiprinājusi Latvijas valsts pozīciju, ka Latvija solidāri piedalīsies šo patvēruma meklētāju uzņemšanā pēc brīvprātības principa, bet neatbalstīs obligātu kvotu noteikšanu. Ja sākotnējais Eiropas Komisijas priekšlikums Latvijai paredzēja 774 bēgļu uzņemšanu,

Zviedrijā un ASV dzīvojušā latviešu rakstnieka Dzintara Soduma “Savai valstij audzināts” ir Dz. Soduma Latvijas bērnības no 1922. līdz 1941. gadam stāsts. Detaļās bagāts skatījums uz jauno Latvijas Republiku caur precīzām, lakoniskā izteiksmē smalki rādītām bērnības vasarām Vidzemē, Dikļos un Zemgales Vecumniekos, un Rīgā nodzīvotām ziemām. Bagātīgs, daudzslāņains skats uz brīvās Latvijas lauku dzīvi, kur muižas, dzimtbūšana, Livonija un  Krievijas impērija atstājuši savas pēdas. Spilgti papildināts ar Rīgas kosmopolītiskās dzīves ainām. Sodums īpaši veiksmīgi un, kas vissvarīgākais, ar ideāliem, bet bez idealizēšanas, rāda prieku, grūtības un dilemmas, kas radās, mēģinot visu šo mantojumu sakausēt vienā vienotā Latvijas valstī. Šī laba lasāmviela ikvienam, kurš tiecas tuvāk un dziļāk izprast arī šodienas Latviju. Spilgts, Vidzemi raksturojošs tēls ir Soduma vectēvs, par kuru Soduma māte Ella saka - “mans tēvs gāja bučot roku baronam Volfam, kad Volfs ieradās Fabrikā. Mē