Krievija un Ukraina vēstures gūstā

“Mums paveicās, ka zaudējām Poltavas kauju un tādējādi savas lielvaras tieksmes un

Poltavas kauja, Denis Martens Jaunākais, 1726. gads

iespējas”, tā pirmdien, 2.februārī, Rīgā teica Zviedrijas Riksdāga (parlamenta) priekšsēdētājs Urbans Alins. Ikvienam patīk palielīties ar savu bijušo greznību, – pat mēs, latvieši, sarunās ik pa laikam, puspajokam, mēdzam pieminēt “mūsu bijušās kolonijas”. Tāpēc Zviedrijas parlamenta spīkera sacītais sākumā pārsteidz, tomēr turpinājums ir dziļdomīgs. Ja pēc Poltavas kaujas zaudējuma 1709. gadā Zviedrija kļuva “iekšēji redzošāka”, vairāk domājot par savas tautas attīstību, tad Krievija, kas Poltavas kaujā plūca savus pirmos īstos “lielvaras” laurus, ieguva neremdināmas ekspansijas un varenības ilgas.

Poltava atrodas šodienas Ukrainā un ir skaidrs, ka Krievijas imperiālistiskās tieksmes vēl šodien liek to redzēt kā teritoriju, kura atbilst Krievijas pasaules redzējumam, tās “ietekmes sfērai” un uzvedības modelim. Rietumvalstu līderus pamatīgi mulsina Krievijas prezidenta Putina rīcības šķietamais loģikas trūkums. Pagājušajā nedēļā laikraksts Financial Times publicēja rakstu, kurā detalizētāk atainota Vācijas kancleres Merkeles tikšanās ar Putinu Birsbenā, Austrālijā 2014. gada novembrī. Šajā sarunā Vācijas kanclere bija cerējusi izprast Putina motivāciju. Laikraksts secina, ka Merkelei no sarunas kļuvis skaidrs, ka Putinam vispār nav redzējuma par Krievijas agresijas Ukrainā gala mērķi. Racionālam un demokrātiskam valsts vadītājam, kura politisko karjeru nosaka vēlēšanu cikls, tas liekas neiedomājami. Tāpat neracionāla un neloģiska šķiet varbūtība, ka Krievija varētu vēlēties atjaunot kaut ko līdzīgu Padomju Savienībai.

Tomēr Krievijas motivāciju pirmdien, 2. februārī, Rīgā lieliski noformulēja Verhovnas Radas (Ukrainas parlamenta) pārstāvis Ostaps Semeraks, norādot, ka Krievijas mērķis ir panākt, lai Ukraina “izgāžas” – sabrūk politiski un ekonomiski, jo tieši tāda Ukraina mūžīgi paliks Krievijas ietekmes sfērā. Diemžēl jau vienreiz, pēc 2004. gada Oranžās revolūcijas, kuras laikā Ukrainas sabiedrība panāca, ka par prezidentu kļūst demokrātiski ievēlētais Juščenko, ukraiņu ilgas tika pieviltas un sabiedrības atbalstu pēc diviem gadiem parlamenta vēlēšanās saņēma prokrieviskais, 2014. gada februārī ar kaunu no Ukrainas aizbēgušais Janukovičs. Lai gan Oranžās revolūcijas neveiksmēs vainojami daudzi un dažādi faktori, tajā skaitā tās līderu Juščenko un Timošenko personības, ir skaidrs, ka tās “izgāšanos” Krievijā apsveica ar sajūsmas saucieniem.

Tāpēc pašlaik vissvarīgākais uzdevums ir visiem spēkiem atbalstīt Ukrainu tās eirointegrācijas, demokratizācijas, ekonomikas un pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas ceļā. Tomēr arī jārēķinās, ka ik diena, kas padarīs Ukrainu stiprāku, Krievijas oficiālo varu padarīs agresīvāku, līdz, cerams, pienāks brīdis, kad oficiālā Krievija pieņems un sapratīs – ukraiņu tauta ir izdarījusi savu izvēli un spējusi izrauties no vēstures gūsta. Sapratīs, ka beidzot ir pienācis laiks pievērsties pašas krievu tautas attīstībai. Sapni par šādu atklāsmi droši vien vai ik nakti sapņo Krievijas cilvēktiesību aktīvisti, neatkarīgie žurnālisti un ar oficiālo politiku nesaistītie sabiedrības locekļi, kuru prātus nav aptumšojusi Krievijas agresīvā, imperiālistiskā propaganda.