Krievija un Ukraina vēstures gūstā
“Mums paveicās, ka zaudējām Poltavas kauju un tādējādi savas lielvaras tieksmes un Poltavas kauja, Denis Martens Jaunākais, 1726. gads iespējas”, tā pirmdien, 2.februārī, Rīgā teica Zviedrijas Riksdāga (parlamenta) priekšsēdētājs Urbans Alins. Ikvienam patīk palielīties ar savu bijušo greznību, – pat mēs, latvieši, sarunās ik pa laikam, puspajokam, mēdzam pieminēt “mūsu bijušās kolonijas”. Tāpēc Zviedrijas parlamenta spīkera sacītais sākumā pārsteidz, tomēr turpinājums ir dziļdomīgs. Ja pēc Poltavas kaujas zaudējuma 1709. gadā Zviedrija kļuva “iekšēji redzošāka”, vairāk domājot par savas tautas attīstību, tad Krievija, kas Poltavas kaujā plūca savus pirmos īstos “lielvaras” laurus, ieguva neremdināmas ekspansijas un varenības ilgas. Poltava atrodas šodienas Ukrainā un ir skaidrs, ka Krievijas imperiālistiskās tieksmes vēl šodien liek to redzēt kā teritoriju, kura atbilst Krievijas pasaules redzējumam, tās “ietekmes sfērai” un uzvedības modelim. Rietumvalstu līderus