Politiskajās virpuļdurvīs: 2014

Par 2014. gadu runāts daudz un arī pamatoti paaugstinātos toņos. Latvijai tas bija gads,

kad mēģinājām sadzīvot ar Zolitūdes traģēdijas sekām un nonācām situācijā, kurā Krievijas apdraudējums kaimiņiem no baisas abstrakcijas kļuva par realitāti. 2014. gads, protams, bija arī 1. pasaules kara sākuma 100. gadadiena. Kara, kas Latvijas valstij sagādāja gan postu, gan piedzimšanu.

Lai neatkārtotos, 2014. gadu apskatīšu caur diviem radikāli atšķirīgiem notikumiem, kas dēvēti līdzīgos vārdos – Skotijas referendums par iespējamu atdalīšanos no Lielbritānijas, kas notika septembrī, un farss zem referenduma nosaukuma, ko Krievija sarīkoja savas suverēnās kaimiņvalsts Ukrainas teritorijā 16. martā Krimā.

Daudzus gadus strādājot EDSO starptautiskajās vēlēšanu misijās, mēs, vēlēšanu novērošanas misiju komanda, jau skatoties uz pirmajiem vēlēšanu rezultātiem vēlēšanu naktī ātri vien sapratām, kas patiesībā vēlēšanās noticis – vai tās bijušas brīvas un godīgas vai arī varas, naudas vai spiediena ietekmētas. Ja līdzdalība vēlēšanās ir virs 85 procentiem un atsevišķos iecirkņos pārsniedz pat 100 (!) procentus, iedegas pirmais brīdinājuma signāls. Ja vienam sarakstam vai kandidātam “izkrīt” vairāk kā 75-80% balsu – skaidrs - vēlēšanas bijušas ietekmētas. Par Skotijas un Krimas “procesiem” daiļrunīgi runā tieši šie četri skaitļi – Skotijas referendumā līdzdalība 85%, par - 45%, pret - 56%. Krimas zem referenduma vārda sauktajā starptautiski neatzītajā farsā līdzdalība - 90%,  balsojums par pievienošanos Krievijai – 96%.

Rīgā dzimušais filozofs Jesaja Berlins savā “Vēstījumā 21. gadsimtam” politisko procesu salīdzina ar omletes gatavošanu. Berlins secina, ka asiņainajam iepriekšējam gadsimtam raksturīga nonākšana pie “iznīcības, asinsizliešanas, jo olas ir saplēstas, bet omlete nekur nav manāma, ir tikai bezgalīgs daudzums olu – cilvēku dzīvju -, kas gatavas sasišanai” (Rīgas Laiks, 2014. gada decembris).  Izmantojot šo līdzību, skoti septembrī, ilgi un rūpīgi pārcilāja savas olas, daudz domāja un runāja, bet beigās tomēr visas olas salika atpakaļ groziņā. Krimā Krievija izbradājās un turpina bradāt pa Ukrainas teritoriju, par omletes gatavošanu ieņirdzot.

Runājot par augstāk minētajām līdzībām saistībā ar Latvijas iekšpolitiku, 2014. gada šoka godu man noteikti ieņem 2014. gada Saeimas vēlēšanu rezultāti atsevišķos Latgales iecirkņos Vienotības saraksta kandidātam Dz. Zaķim. Rūdīti vēlēšanu novērotāji par rezultātiem, kur visi atnākušie, kas izvēlējušies Vienotības sarakstu, trekni plusojuši Dz. Zaķi un svītrojuši pārējos, nepatikā noskurinās.

Nereālos līdzdalības un saņemto balsu procentus rada politiķu un valsts vadītāju nespēja apzināties, ka demokrātiska politika ne tikai ir, bet tai arī ir katrā ziņā jābūt kā virpuļdurvīm – kādu laiku tev politiskās varas un ietekmes saule spīd sejā, bet pēc laika tā jau izgaismo politiķa aizejošo muguru, neizslēdzot gan iespēju ienākt vēlreiz. Censties par katru cenu virpuļdurvis ieķīlēt tā, lai politiskā saule spīdētu mūžīgi, var būt gan muļķīgi, gan atklāti ļauni.