4 gadi Saeimā

Lai gan Saeimā esmu nostrādājusi 4 gadus, man sanākuši “divi [sasaukumi] vienā”, jo, kā zināms, 2011. gada maijā toreizējais valsts prezidents Zatlers Saeimu atlaida, uzsākot ārkārtas vēlēšanu procesu, kas noslēdzās 2011. gada septembrī ar 11. Saeimas ievēlēšanu. Man personīgi Zatlera kungs pārtrauca mokošu bezspēcību, jo pietika ar pāris mēnešiem Saskaņas Centra, Šlesera un Šķēles “Par labu Latviju” un Zaļo zemnieku savienības dominētajā Saeimā, lai apzinātos savu bezspēcību, redzot, kā valstij vajadzīgi un nepieciešami risinājumi nogrimst alternatīvās koalīcijas “pret” balsojumos (vairāk šeit). Līdzīgas situācijas atkārtošanās 12. Saeimā ir biedējoša.

11. Saeima savas darbības laikā ir pieņēmusi daudzus valstij patiešām būtiskus lēmumus, bet es pakavēšos pie iniciatīvām, kuru virzībā pati vistiešāk esmu iesaistīta. Pirmkārt, esmu strādājusi pie naudas ietekmes politikā mazināšanas – aizliegta politiskā Tv reklāma 30 dienas pirms vēlēšanām, uz pusi samazināts vienas personas ziedojumu limits politiskām partijām (tagad 16 000 EUR), samazināti partiju tēriņu griesti, aizliegta administratīvo resursu izmantošanam kampaņās (vairāk šeit).  Lai šis regulējums tiešām darbotos, nepieciešams rīcībspējīgs KNAB, šī iestāde diemžēl sagādājusi nepatīkamu pārsteigumu – tā no lepnā pretkorupcijas ērgļa pārvērtusies par apmulsušu vilcēnu, kas kož pats savā astē.

Otrkārt, šie četri gadi Saeimā man bijuši vērtīgi, iepazīstot Latvijas reģionus un to administratīvās vienības – novadus. Esmu izpratusi daudzas ar novadu dzīvi saistītas nianses, ko nepieciešams risināt likumos. Tomēr novadu vadītāji ir īpaši sarežģīta publika – tie greizsirdīgi sargā savas īpatnības un asi cīnās pret dažādām iniciatīvām “no centra”, tāpēc gluži vai neticami, ka mums 2013. gadā izdevās pieņemt likuma grozījumus, kas nošķir novadu izpildvaru no lēmējvaras, t.i. novērsta situācija, kad pašvaldības deputāts pieņem lēmumus, kurus pats, strādājot izpildvarā, izpilda un tad savā deputāta lomā uzrauga to izpildi (vairāk šeit).

Treškārt, ir izdevies operatīvi un piemēroti reaģēt uz konkrētām situācijām. Piemēram, 2013. gadā Rīgas dome nāca klajā ar iniciatīvu noteikt augstākās braukšanas maksas Rīgas sabiedriskajā transportā ne-rīdziniekiem, tādā veidā vēl vairāk nodalot pārējo Latviju no galvaspilsētas, kopā ar vairākiem kolēģiem izdevās ar likumu šādas darbības aizliegt (vairāk šeit). 2014. gadā no Ministru kabineta uz Saeimu atceļoja likuma grozījumi Enerģētikas likumā, kas paredzēja gāzes tirgus liberalizāciju atlikt uz nenoteiktu laiku, tādā veidā demotivējot potenciālos investorus ieguldīt alternatīvos gāzes piegādes avotos. Kopā ar kolēģiem panācām, ka likumā tika ierakstīts – gāzes tirgus liberalizējams ne vēlāk kā pēc Latvijas Gāzes privatizācijas līguma beigām 2017. gada aprīlī (vairāk šeit).

2013. gada novembrī finanšu ministrs Andris Vilks mani uzrunāja darbam Finanšu ministrijas parlamentārās sekretāres amatā. Šeit esmu varējusi pilnā mērā izmantot savas Londonas Ekonomikas skolā (London School of Economics) studijās iegūtās zināšanas. Kā Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre esmu aktīvi iesaistījusies šādu jautājumu risināšanā:  savlaicīgi pieņemts likums, kas ļaus Latvijai saņemt 4,4 miljardus EUR Eiropas Savienības finansējuma mūsu attīstībai, apturēti procentu maksājumi bijušajiem Parex akcionāriem, kas valstij kopā gadā ietaupa vismaz 4.4 miljonus EUR, likumā noteikti būtiski atvieglojumi uzņēmējiem, kas cietuši no Krievijas noteiktajām pārtikas produktu eksporta sankcijām.

Visbeidzot, šie 4 gadi Saeimā man ir ļāvuši daudz labāk izprast un daudz dziļāk iemīlēt Latviju. Mani vairs nemulsina jautājums: “kāpēc mums tā neveicas?”, kas lielā mērā lika uzsākt darbību politikā. Tagad zinu, ka mēs esam dažādi - gan stipri, gan vāji vienlaicīgi. Ja Latvijā atgrieztos visi spēcīgie, izglītotie, gudrie un spējīgie Latvijas cilvēki,  mēs būtu patiesi stipra valsts (vairāk šeit). Es ļoti vēlētos redzēt politikā ienākam stipru, kompetentu, pārliecinātu un Latviju mīlošu atjaunotās valsts politiķu paaudzi.