Lolitas Čigānes blogs

Lai gan Saeimā esmu nostrādājusi 4 gadus, man sanākuši “divi [sasaukumi]  vienā”, jo, kā zināms, 2011. gada maijā toreizējais valsts prezidents Zatlers Saeimu atlaida, uzsākot ārkārtas vēlēšanu procesu, kas noslēdzās 2011. gada septembrī ar 11. Saeimas ievēlēšanu. Man personīgi Zatlera kungs pārtrauca mokošu bezspēcību, jo pietika ar pāris mēnešiem Saskaņas Centra, Šlesera un Šķēles “Par labu Latviju” un Zaļo zemnieku savienības dominētajā Saeimā, lai apzinātos savu bezspēcību, redzot, kā valstij vajadzīgi un nepieciešami risinājumi nogrimst alternatīvās koalīcijas “pret” balsojumos ( vairāk šeit ). Līdzīgas situācijas atkārtošanās 12. Saeimā ir biedējoša. 11. Saeima savas darbības laikā ir pieņēmusi daudzus valstij patiešām būtiskus lēmumus, bet es pakavēšos pie iniciatīvām, kuru virzībā pati vistiešāk esmu iesaistīta. Pirmkārt, esmu strādājusi pie naudas ietekmes politikā mazināšanas – aizliegta politiskā Tv reklāma 30 dienas pirms vēlēšanām, uz pusi samazināts vienas persona

2009. – 2011. gada ekonomisko krīzi Latvijas sabiedrība iznesa uz saviem pleciem ar pacietību un pašcieņu, tomēr tā mūsu sabiedrības sejā atstāja vai tālāk iegravēja arī daudzus neglītus vaibstus. Šobrīd īpaši nabadzības riskam pakļautas ģimenes ar bērniem - jo vairāk bērnu, jo lielāks risks. Ir cilvēki, kas nonākuši “nabadzības slazdā”, jo kopējā dažādu pabalstu summa ir lielāka par minimālo algu, tāpēc motivācija meklēt nodarbinātību ir maza. Latvijas reģionus pametuši daudzi čakli un izdarīgi cilvēki. Apzinoties krīzes cirstās rētas, jau veidojot 2014. gada budžetu tika pieņemti lēmumi, kas atvieglo mazāko algu saņēmēju dzīvi. Vispirms, kopš 2011. gada pirmo reizi tika palielināta minimālā alga. Tā 3 gadus bija 285 EUR, bet 2014. gadā pacelta līdz 320 EUR. Salīdzinoši lielas ēnu ekonomikas apstākļos tas palielina darbinieku legāli saņemtās algas daļu, par kuru nomaksāti nodokļi, tādējādi nodrošinot kaut minimālu darba ņēmēju sociālo aizsardzību. Ievērojami – par 50 EUR