Lolitas Čigānes blogs

Pēc garām vēlēšanu iecirknī pavadītām stundām, kur iecirkņa darbinieki ar vislielāko rūpību ievēroja katru divreiz pārbaudīto procedūru, lai nerastos ne mazākās šaubas, ka tiešām 3/4 balsu nodotas par jaunievēlēto prezidentu, skrējiens Kijevas vecajā botāniskajā dārzā ir spirdzinošs. Kijevas ielās vēdī Ukrainas saules un bagātīgās zemes glāstīto zemeņu smarža – ir pats zemeņu laiks. Aiz muguras pāris dienās ukraiņu mēlē ietrenētā auss uztver kādu sarunu: “ До ї ти корову , поки вона да є молоко . Там не може бути така можлив і сть п і зн і ше ” (slauc govi, kamēr tā dod pienu, vēlāk šāda izdevība var nebūt).  Lai gan sarunai, visticamāk, nav nekāda sakara ar tikko notikušajām prezidenta vēlēšanām, tā kombinācijā ar svaigo zemeņu smaržu jutekļu līmenī kaut ko ļoti svarīgu saka par Ukrainu pēcvēlēšanu dienā. Rivnā, vienā no Ukrainas rietumu pilsētām ierodamies pavēlu vēlēšanu priekšvakarā. Uz ātru roku atrastajā ēstuvē pie blakus galdiņa stipri iesilušu jaunu vīriešu bariņ