Kāda spilgta ceļojuma piezīmes III jeb kā vasarā ceļot Latvijā

“No kuries jūs esat?”, jau trešo reizi pārjautā pārgājienā no Kolkas uz Mazirbi sastaptais vācietis, kurš kopā ar saviem pusaudžu bērniem mēro ceļu no Ventspils uz Kolku. “Mēs esam no šejienes, latvieši”, jau trešo reizi apstiprinām - “ziniet, latvieši arī dodas garos pārgājienos pa savu skaisto, neskarto Kurzemes piekrasti”, ar smaidu skaidrojam.

    

Mazirbe gar jūras krastu ir 20 km attālumā no Kolkas un tas ir vienā dienā pieveicams attālums, ko kājām mērot ģimenei ar vairs ne tik maziem bērniem, ja vēlas pabūt kopā, klausoties rāmā viļņu, vēja un kaiju čalošanā. 

Mazliet izaicinoši, bet nekādā ziņā mokoši. Ja ir duka, nākošajā dienā var aiziet arī atpakaļ – 40 nostaigāti kilometri katras ģimenes kontā būs vērā ņemams sasniegums.

Šādā ceļā var izrunāt vai visu Kurzemes piekrastes vēsturi, cik nu vecāku zināšanas atļauj – un, atkarībā no mobilā telefona operatora izvēles, tās papildināt ar google resursiem. Kur vēl labāk runāt par Kurzemes kājgriežiem – līviem, kas ar maldu ugunskuriem pievilināja kuģus, kurus pēc tam aplaupīja, ja ne tieši šeit, pašā Kurzemes piekrastē. Viņi neesot smādējuši arī aplaupīto mirušo apavus - ja nebija viegli tos noaut, grieza nost visu kāju. 

Te arī īpaši sulīgs stāsts sanāk par to, ka mūsu jūra ir tik neskarta un no betona brīva, jo padomju laikos šeit bija aizliegtā zona un piekraste pa naktīm tika uzarta, lai varētu pārliecināties, ka kāds "nelietis" nav nejauši izsprucis no padomjvaras nagiem, lai nakts aizsegā aizlaistos uz Zviedriju. Tāpat ar bērniem labi pārrunāt, kā piekrastes ciemu zvejnieku dzīves tika izpostītas padomju paranojas dēļ - tiem neļāva zvejot zivis, lai nebūtu nekādas iespējas uz Zviedriju transportēt savus līdzcilvēkus.

Ar rūgtumu nosaku, ka pēc sarūsējošās padomjlaiku tehnikas, ko šur tur piekrastē redzam kā zvejnieku palīglīdzekli, redzams, ka 23 gadi ir par maz, lai ekonomiski atkoptos un atļautos ko labāku. Tomēr tad, kad kāds dūšīgs padomjlaika traktoriņš dodas dziļi jūrā, lai krastā izvilktu zvejnieku laivas, nosmejam – nebūtu gan labi par dārgu naudu iepirktu smalku tehniku pa sāļo jūras ūdeni šādā veidā deldēt. 

Ceļā satiktie lietuvieši mums apjautājas, kur mūsu piekrastē varot celt teltis un kurināt ugunskuru? Mēs atsmejam – visur, galvenais pēc sevis visu savākt. Šis “muļķīgais” jautājums bērniem jāizskaidro, stāstot, ka kaimiņi nav tā kā mēs svētīti ar garum garu, skaistu, gandrīz neskartu jūras piekrasti.

Droši vien mūsu ceļojums būtu nepatīkamāks, ja līdzi būtu jāstiepj telts, guļammaisi un viss nakšņošanai nepieciešamais. Šo mazo neērtību atrisina tas, ka abos ceļojuma galos atrodam viesmīlīgas naktsmājas. Mazirbē tās ir veclaicīgajās Branku-Stūrīšu zvejniekmājās, kur var nobaudīt lielisku pavāra Igora gatavotu maltīti lībiešu garā un apskatīt senlietu muzeju. Kolkā noteikti jānakšņo mucu mājiņās pašā jūras malā – maziem zēniem, kam patīk kuģi, kuģīši un bākas, tas ir ekstāzei tuvs piedzīvojums.

Šāds ceļojums ir tikpat sulīgs kā jebkurš ģimenes izbrauciens ārpus Latvijas, tas maksā krietni mazāk un atbalsta sīkstos Kurzemes piekrastes ļaudis.