2012. – mans pirmais “normālais” gads politikā

2012. gads bija mans pirmais pilnais, “normālais” politikā nostrādātais gads, lai gan kopumā politikā darbojos jau kopš 2010. gada novembra. 10. Saeimas atlaišana 2011. gada maijā  un ārkārtas vēlēšanas 2011. gada septembrī, 2011. gadu, manu pirmo pilno gadu politikā, padarīja par vienu no savdabīgākajiem politiskajiem gadiem atjaunotās valsts vēsturē, un laikam arī manā profesionālajā dzīvē. Tagad beidzot vietā jautājums - ko viena, “normāla” gada laikā politikā var pagūt?

Saeima vispirmām kārtām  ir likumdevējs, un man kā deputātei 2012. gads vainagojās ar divu būtisku likumu pieņemšanu – likuma “Par priekšvēlēšanu aģitāciju” un būtiskiem grozījumiem likumā “Par pašvaldībām”. Jau kopš 2002. gada strādāju ar naudas ietekmes politikā mazināšanu un politikas satura, nevis skaista iepakojuma nozīmes palielināšanu. Tieši uzsvars uz politikas iepakojumu, prezentāciju un nevis saturu, manuprāt, līdz šim bijis viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vilšanās politikā sabiedrībā bijusi tik liela.   

2012. gada nogalē Saeima pieņēma likumu, kurā paredzēts politiskās reklāmas aizliegums 30 dienas pirms vēlēšanām, noteikts, ka sabiedriskā pasūtījuma ietvaros medijos rīkojamas plašas priekšvēlēšanu debates, aizliegta t.s. administratīvo resursu – valsts vai pašvaldības finanšu līdzekļu un mantas - izmantošana pašreklāmai. Desmit gadus ilgušais darbs gan ārpus likumdevēja, gan likumdevējā ir nonācis būtiskā pieturas punktā, kas, cerams, nākotnē manīs mūsu politisko kultūru, padarot to vairāk uz politikas saturu, alternatīvu politikas piedāvājumu un smagu politisku izvēļu diskusiju vērstu (vairāk šeit).

Grozījumi likumā “Par pašvaldībām”, kas nosaka ierobežojumus pašvaldības deputātiem ieņemt amatus izpildvarā arī noslēdz garu procesu, kas aizsākās jau 1990. gadu beigās. Daudz diskutēta pirms tam, šo izmaiņu nepieciešamība “iekrita manā klēpī” 2012. gada sākumā, kad vienā pašvaldību pārstāvju diskusijā pēc otras tika uzsvērts, ka esošā prakse, ka pašvaldību deputāti vienlaicīgi strādā izpildvarā, kavē pašvaldību attīstību. Tagad Saeimā pieņemti grozījumi, kas nosaka, ka pašvaldības deputāts vairs nevarēs vienlaicīgi atrasties amatā pašvaldības administrācijā, vadīt iestādes un būt kapitālsabiedrību valdēs. Izņēmums attieksies uz skolu, mākslas, veselības un sporta iestāžu vadītājiem (vairāk šeit).

Vēl 2012. gadā pārliecinājos, ka viens no retajiem, gadu dzīvojošās 10. Saeimas darbiem, ar ko lepojos, – nelielas deputātu grupas virzītas izmaiņas likumā, kas paredz pāri ministrijām stāvoša valsts attīstības politikas koordinācijas centra izveidi, vainagojās ar panākumiem. 2012. gada nogalē Saeima pieņēma Nacionālo Attīstības Plānu (NAP), ko sagatavoja Pārresoru koordinācijas centrs. Pirmo reizi šis plāns, kas noteiks, kā 2014. – 2020. gadā apgūsim Eiropas Savienības Latvijai piešķirtos attīstības līdzekļus, nav viens no trim – 1) nereālistiska pasaciņa, kas uz mirkli ieaijā iluzori skaistā nākotnes redzējumā; 2) visu ministriju vēlmju saraksts, kurā ielikts jebkas, ko vajadzētu finansēt, lai būtu iespēja par finansējumu pacīnīties vēlāk; 3) Eiropas Komisijas vēlmēm pilnībā pakārtots dokuments. Ja plānu būtu gatavojusi kāda no ministrijām, kā tas bija iepriekš, viens no trim scenārijiem būtu nenovēršams.

Tas, ka daudziem šis plāns “mazliet nepatīk” un ka Saeimā tas tika apstiprināts ar visu frakciju balsīm, un gandrīz vienīgā konkrētā kritika, kas izskanēja no Saeimas tribīnes, bija, ka NAP nav paredzēts finansējums reģionālajām lidostām, apliecina, ka mēs, stūrgalvīgā un “formas tīrību” mīlošā mazā nācija, pamazām mācāmies vienoties, paciest nelielus zaudējumus un atrast kopsaucēju lielākas idejas vārdā. Galu galā, visā 2012. gadā bija vairākas reizes, kad NAP apspriedēs ieradās kāds “ģēnijs” ar savu, revolucionāru redzējumu par nākotnes attīstību un teica, ka uzrakstītais nekam neder, un jāsāk viss no sākuma.

Strādājot pie šīm iniciatīvām, esmu vēlreiz un vēlreiz  pārliecinājusies, ka klausīties konstruktīvos pretargumentos, sadzirdēt citu viedokli, sagatavot mērķtiecīgas un kompetentas atbildes, meklēt kopsaucēju, un skaidrot, skaidrot un vēlreiz skaidrot, nevienu diskusijā iesaistīto apriori neuzskatot par muļķi, ir vienīgā atslēga, kā panākt šādas pozitīvas izmaiņas.   

Tomēr, galu galā, no šī “normālā” politikas gada vislielākais ieguvums man bijis tas, ka bijusi iespēja uzklausīt, sarunāties un būt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem mani ceļi, visticamāk, citādi nekrustotos. Ja kādreiz Aizkrauklē, Viļānos, Varakļānos, Jēkabpilī, Krāslavā, Aglonā, Alūksnē, Tukumā, Jaunlaicenē, Apē un vēl daudz citās vietās, biju ceļotājs, vērotājs, tad tagad tās saistās ar konkrētām skolām, pašvaldībām, uzņēmumiem, konkrētiem cilvēkiem. 2012. gada noslēguma žurnālā “Ir” rubrikā “Gada lepnums” lasīju šādu citātu: “[..] pie Lāču maizes ceptuves pretimnākošie bērni sveicināja. Paši, ne pēc komandas. [..] noskaidroju – Rubas pamatskolas audzēkņi”. “Likumsakarīgi”, nodomāju – Rubas pamatskola ir maza, vecā, skaistā, ar mīlestību uzturētā muižas ēkā pie Lietuvas robežas Vadakstes krastā esoša skola ar mākslas novirzienu, kurā savulaik darbojās skolēnu dzejas teātris. Tas ir veids, kā Latvijas vietas šī gada laikā ar mani runāja, padarot mani par labāku cilvēku un labāku deputātu.