Lolitas Čigānes blogs

Ja salīdzinām ar dzīvnieku pasauli, Latvijas pašvaldību vidū ir gan peles, gan ziloņi, gan dinozauri, gan zeltgalvīši (mazākais Latvijā sastopamais putniņš). Pašlaik tiem visiem jādzīvo pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem, piekritīsiet – tas ir grūti. Latvijas pašvaldības ir ļoti dažādas. Latvijas mazākajā - Baltinavas novadā dzīvo 1365 iedzīvotāju, lielākajā -  Rīgas pilsētā - 700 000 iedzīvotāju. Ir pašvaldības, kurās ir daudz iedzīvotāju un maz platības. Piemēram, Jelgavas pilsētā brīvu zemju, ko piedāvāt investoriem, praktiski vairs neesot. Bet ir novadi, kur ir maz iedzīvotāju un milzīga platība, piemēram, Ciblas novada platība ir piecas reizes lielāka par Jelgavas pilsētu, bet tajā dzīvo 20 reizes mazāk iedzīvotāju. Līdzīgā veidā, ir labi pārvaldītas pašvaldības, kas neatlaidīgi meklē iespējas piesaistīt investīcijas un finansējumu, sadarbojas ar uzņēmējiem un visiem spēkiem veicina ražotņu veidošanos. Bet ir arī tādas, kas gaida desu no debesīm iekrīt

Vēlēšanu iecirknis Mchetā, Gruzijā, 2012. gada septembris  Gruzijai vienīgajai no bijušās Padomju Savienības Kaukāza valstīm jebkad ir bijušas nopietnas cerības iestāties NATO. Liela bija iespējamība, ka 2008. gada aprīļa Bukarestes sammitā to uzaicinās pievienoties t.s. NATO Darbības plānam (NATO Action Plan), kas aizsāktu oficiālu valsts izvērtēšanu ar domu par oficiālu pievienošanos NATO aliansei. Šajā sammitā, pēc Vācijas un Francijas opozīcijas, Gruzija saņēma solījumu, ka par pievienošanos alianse varētu lemt 2008. gada decembrī, NATO ārlietu ministru sanāksmes laikā. Tomēr, kad pienāca 2008. gada decembris, Gruzijas publisko seju bija neglābjami sakropļojis karš ar lielo kaimiņu - Krievijas Federāciju. Pēc okupācijas abos Gruzijas reģionos - Abhāzijā un Dienvidosetijā, pretēji 2008. gada pamiera līguma prasībām, joprojām atrodas Krievijas Federācijas armija. Abas okupētās teritorijas ir pasludinājušas neatkarību, kuru atzinusi Krievija, Nikaragva, Venecuēla un vēl dažas

2012. gads bija mans pirmais pilnais, “normālais” politikā nostrādātais gads, lai gan kopumā politikā darbojos jau kopš 2010. gada novembra. 10. Saeimas atlaišana 2011. gada maijā  un ārkārtas vēlēšanas 2011. gada septembrī, 2011. gadu, manu pirmo pilno gadu politikā, padarīja par vienu no savdabīgākajiem politiskajiem gadiem atjaunotās valsts vēsturē, un laikam arī manā profesionālajā dzīvē. Tagad beidzot vietā jautājums - ko viena, “normāla” gada laikā politikā var pagūt? Saeima vispirmām kārtām  ir likumdevējs, un man kā deputātei 2012. gads vainagojās ar divu būtisku likumu pieņemšanu – likuma “Par priekšvēlēšanu aģitāciju” un būtiskiem grozījumiem likumā “Par pašvaldībām”. Jau kopš 2002. gada strādāju ar naudas ietekmes politikā mazināšanu un politikas satura, nevis skaista iepakojuma nozīmes palielināšanu. Tieši uzsvars uz politikas iepakojumu, prezentāciju un nevis saturu, manuprāt, līdz šim bijis viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vilšanās politikā sabiedrīb