Kāda spilgta ceļojuma piezīmes: kā mīlēt Latviju rudenī

Ceļojums Rīga-Ape-Jaunlaicene-Alūksne-Gulbene-Rīga īpašu šarmu iegūst rudenī. Valstssvētku nedēļā žurnālā “ir” rakstniece Nora Ikstena sacīja, ka iemīlēt novembri nozīmē iemīlēt Latviju.  Meklējot īsteno Latvijas mīlestību šķietami ceļošanai nepiemērotā laikā, vēlā rudenī, ir vērts izmest līkumu, lai apskatītu Ziemeļlatviju.

Ja meklējat piemēru dziesmai “Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās”, brauciet uz Api. Ape ir 4000 iedzīvotāju liels novads Latvijas ziemeļos, kas robežojas ar Igauniju. Ape ir viensētnieku novads, lielākā daļa mežainā novada ļaužu dzīvo atsevišķi, tomēr pa vakariem Apes tautas nama logos gaisma nenodziest līdz vēlai naktij; apēnieši mācās igauņu valodu, nodarbojas ar aktiermākslu, dzied koros, dejo un muzicē. Par Eiropas Savienības projekta līdzekļiem uzsākuši rosīties Apes amatnieki, kuru produkciju latviešu-igauņu koptirdziņos izpērkot pa tīro – igauņi savējo atbalstam naudu nežēlojot. Mazajā pilsētiņā ierīkota arī BMX trase un moderni trenažieri Apes jauniešiem un bērniem. 

Pa ceļam uz Alūksni ir vērts iegriezties Jaunlaicenes muzejā, kas izvietojies kādreizējā baronu Volfu īpašumā. Muižas ēka jau 1920. gados, neatrodot tai pielietojumu, nojaukta, bet vienā no muižas saimniecības ēkām iekārtojies muzejs. Muzeja laipnās saimnieces jums parādīs izstādi par muižas vēsturi un ļaus atrast spoku (un arī sevi) muižas ēkas maketā, ko apgleznojis no Rīgas uz Jaunlaiceni pārcēlies mākslinieks Rauls Zitmanis. Jums būs arī iespēja pamācīties malēniešu izrunu un vārdus, piemēram, uzzinot, ka cepure ir žļobene un dīķis ir lumpis. Muzeja darbinieces no savas bērnības gaismā cēlušas arī Jaunlaicenes lēkājošās vāverītes, kas, pašu izgatavotas, autoriem enerģisko muzejnieču rokās sagādās pārsteigumu, pēkšņi atdzīvodamās.

Ja vasarā Alūksnē ir vērts apskatīt gan Alūkses ezeru, gan Glika ozolus, rudens dod iespēju rūpīgi izpētīt Alūksnes pilī esošo Dabas muzeju. Alūksniešu, Verneru ģimenes aizraušanās, šis muzejs ir brīnumainu atradumu pilns gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tur ir iespējams gan izpētīt kukaiņus un gliemežvākus, gan izspēlēt izglītojošu viktorīnu par Latvijas putniem, var apskatīt arī pašus putnus un to neticamos migrācijas ceļus (vai zinājāt, ka šņibīši, kas migrācijas laikā manāmi Latvijā, ziemas pavada Antarktīdā?) un paklausīties Latvijas putnu balsīs. Pēc tam, kad apmeklētāji izpētījuši savus zvaigznājus un tiem atbilstošos dārgakmeņus, nāk vislielākais pārsteigums. Kas to būtu domājis, ka parasti, Vidzemes jūrmalā atrasti akmeņi, apspīdēti ultravioletiem stariem, iegūst gluži neticamas, spilgtas krāsas un nokrāsas. Cepuri nost Verneru ģimenei par šāda muzeja izveidošanu!

Savukārt tur, kur cilvēks slapjajā rudenī, visticamāk, nesper kāju, purvos un mežos starp Alūksni un Gulbeni, novembrī iespējams ceļot ar Alūksnes-Gulbenes bānīti. Bānīts ir vienīgais darbojošais šaursliežu dzelzceļš Baltijā, un no agrāk aktīvi izmantota transportlīdzekļa šodien kļuvis par pamatā tūrisma objektu. Bānītis, mazliet gāzelējoties, 33 km attālumu starp abām pilsētām veic pusotrā stundā, bet vērtīga un pārsteigumu pilna ir katra minūte – gan bānīša pasažieru ziņā, gan pa logu redzamo, senas un rosīgas agrākās sadzīves liecību ziņā. Gulbenē bānītis savulaik iebraucis pie lepas mazbānīša stacijas ēkas un tējnīcas, šodien dzīvojamā nama.

Ja vien iespējams, Gulbenē noteikti vērts pārnakšņot Vecgulbenes muižas bijušajā manēžas ēkā ierīkotajā viesnīcā. Viesnīcā uz sienām dažos attēlos redzami cepelīni jeb dirižabļi. Tas tapēc, ka Vecgulbenes īpašnieka meita bijusi precējusies ar grāfu Fredinandu fon Cepelīnu, kas ir dirižabļu jeb cepelīnu izgudrotājs. Lai gan ir zināms, ka grāfs Vecguldenē viesojies, vai viņš to darījis, ierodoties dirižablī, nav īsti skaidrs, tomēr šis fakts Gulbenei un muižai piedod papildus šarmu. Pie Baltās muižas ieejas plāksnīte liecina par arī šeit aktīvi notikušajām brīvības cīņām 1919. gadā. Šajā vietā 11. novembrī pulcējoties gulbēnieši, pateicībā pieminot cīnītājus, kuri nodrošināja Latvijas Republikas pastāvēšanu.

Visbeidzot, ja meklējat, kas uztur pasaules lietu kārību, to atradīsiet tieši Gulbenē. Izrādās - tas ir Austras koks. Tā ir viena no 18 senlatviešu zīmēm, kas izvietotas Gulbenes zīmju takā. Skaistās, kokā veidotās senlatviešu zīmes un rudens veļu velšanās ir lieliska, uzvaroša rudens iemīlēšanas kombinācija.    

Jaukā ceļojuma iespaidus var pārdomāt un vēlreiz izgaršot mājupceļā, šūpojoties ar Balvu-Gulbenes-Rīgas autobusu pa vietām gludo, vietām bedraino Vidzemes šoseju.