Dzīves krāsas

Kad 1995. gada vasarā, nedaudz aizkavējusies, iebraucu studēt Zviedrijā, ienākot universitātē, man uzriez teica – mēs tūliņ parādīsim, kur ir pārējās trīs meitenes no Latvijas, ar kurām studēsi kopā. Pēc mana izbrīna, ka esmu tik ātri “atšifrēta”, sarunbiedrs saka – jūs taču izskatāties tieši tāpat kā viņas – gara, melna kleita un melni zābaki. Tajā vasarā mana mīļākā mūzika bija īru grupas U 2 albums War, īpaši dziesma Sunday Bloody Sunday. Šodien man piederošo priekšmetu lokā nav neviena melnā krāsā, dažreiz par sevi pasmejos, jo negribas pat valkāt apģērbu, kam ir melnas pogas.

Rīta rasa uz āboliem padara tos maigus un samtainus. Debesis ir zilas, gaiss dzestrs. Es zinu - ja neaizsniegšos līdz āboliem pašos augstākajos zaros, pēc pāris dienām uz tiem uzsnigs sniegs. Šodien nolasīti, āboli ziemā būs mazas saules un vasaras vitamīnu bumbas. Trepes salīgojas, pēdējā brīdī pieķeros pie zara, ābols ir rokā. Uz jautājumu, vai tas ir salauztas rokas vai kājas vērts, atbildes nekad, protams, nebūs.    

Esam ciemos Latvijas laukos. Pamostos teltī jau sešos no rīta. Iepriekšējā vakarā, basām kājām spēlējot futbolu, neliels nobrāzums pēdā ir pārvērties par pulsējošu, neciešami sāpīgu brūci. Dēls, pārlēkājies karstajā saulē, cieš no saules dūriena. Izlienam no telts un aizklibojam līdz virtuvei, kur jau rosās mājas saimnieku vecākā paaudze. Mana kāja tiek iemērkta kliņģerīšu vanniņā, dēls pa malciņam dzer mirtes uzlējumu. Augu un sarunu garaiņos jūtamies kā septītajās debesīs.

Jau vairākus gadus neatņemama sastāvdaļa ēdienu gatavošanā man ir Vācijā iegādāts ekoloģisku garšaugu maisījums. Šovasar tā kārtīgāk izlasu etiķeti, kas tad tur iekšā, un pati pie sevis nosmejos – nav nekā tāda, kas neaugtu mūsu pašu dārzā. Vasarā rūpīgi savāktos un izžāvētos augus – timiānu, pētersīli, lupstāju, salviju un čilī pipariņus – mans dēls - mājas kafijas dzirnaviņu pavēlnieks, samaļ zaļā pulverī. Vācijā pirktā garšvielu bundžiņa vēl dziļāk ieraujas plaukta stūrī.  

Novērojot vēlēšanas Gruzijā, iemetam aci blakus iecirknim esošajā mazajā klosterītī. Koši zied samtenes klostera dobē, pagalmā rāmi gremo melnraiba govs. Paveras vārtiņi un klostera pagalmā ienāk aizvēsturisks vīriņš melnās drēbēs, sirmu bārdu un dodas mazajā baznīciņā. Mēģinu noķert momentu fotogrāfijā, saule un fotokamera izstrādā joku – vīrs apspīdēts ar gluži neticamiem saules stariem. 

Katram dzīves momentam, katram dzīves posmam ir sava krāsa, citreiz sulīga, citreiz blāva.