Lolitas Čigānes blogs

nedraudzīgs citai valstij, es nemēģinātu nozagt šīs valsts noslēpumus, ielauzties tās datorsistēmās vai savervēt tur man uzticamus spiegus. Tā vietā … es vienkārši sēdētu internetā un pie katra raksta, kas atainotu kādas šīs valsts personas darbību vai centienus, rakstītu vienkārši riebīgus komentārus. Rakstītu tos, protams, anonīmi, zem dažādiem segvārdiem un dažādos stilos, lai izskatītos, ka maniem žults izvirdumiem ir vesels bars sekotāju, kas savā starpā sarunājas un vienojas kopējā viedoklī, ka konkrētā cilvēka centieni un darbības ir tīrākais bleķis, farss un auksts aprēķins.  Interneta portāls  http://www.voxxi.com/negativity-complaining-bad-for-brain/  šī gada 30. augustā publicēja rakstu, kurā, atsaucoties uz vairākiem avotiem, secināts, ka atrašanās negatīvas informācijas ietekmē atslēdz ļoti svarīgo smadzeņu funkciju, kas atbildīga par problēmu risināšanu, un pārvērš smadzenes “putrā”.    Droši vien putrā bija to cilvēku smadzenes, kas pie raksta

Latvijas nākotne ir saliedēti, Latvijas valsti cienoši un Latvijas zemi mīloši cilvēki, kuru vērtība ir to uzskatu, dzīvesveidu un parašu daudzveidība. Šādām īpašībām nav etniskās piederības. No Latvijas uzplaukuma un labklājības iegūst visi Latvijas iedzīvotāji, sirmgalvji un bērni vienlīdz. Tikai tuvredzīgi politiķi par katru cenu cenšas uzturēt spēkā Latvijas sabiedrību šķeļošas, izaicinošas un provocējošas idejas. Tas ir tāpēc, ka tiem nav cita, ko sabiedrībai piedāvāt. To interesēs ir saglabāt Latvijas sabiedrībā daļu, kas jūtas atsvešināta, agresīvi noskaņota un naidīga. Uz agresivitāti un naidīgumu 2012. gada februārī Latvijas sabiedrību mēģināja izprovocēt  Saskaņas centra  līderi, pievienojoties iniciatīvai par krievu valodu kā otro valsts valodu. Uz agresivitāti un naidīgumu aicina Tatjanas Ždanokas atbalstītāji, kas, iespējams, savākuši 10.000 parakstu par Latvijas Republikas pilsonības automātisku piešķiršanu nepilsoņiem. Vienotība kategoriski noraida šādus

Padomju laikos skolas gados manam dzimtajam ciematam blakus esošā Jelgava man likās neglīta, nepatīkama, pelēka un agresīva. Tā man saistījās ar baseina apmeklējumu vienreiz nedēļā, pēc tā plūmju kokteili un kārtainu ābolmaizi vietējā gastronomā pirms pamatīgas salšanas neomulīgā autobusa pieturā. Mēs, bērni no mierīga un rāma piejelgavas ciemata, parasti kaut kādā veidā pamanījāmies sastrīdēties ar Jelgavas bērniem, dažreiz tas noveda līdz kautiņiem, kuros viens otru aplaimojām ar lamuvārdiem, kādus nu savos krājumos varējām atrast. Parasti otrai pusei tie palika nesaprasti, vai saprasti, lika sarkt un brīnīties.    Jelgavas panorāma pirms 1944. gada nopostīšanas Ar Jelgavu saistās arī kāds manas radinieces stāsts. Deviņdesmito gadu sākumā, no ASV pirmo reizi pēc Padomju savienības sabrukuma atgriežoties Latvijā, sirmā kundze bija tā vīlusies, Zemgales pērles vietā ieraugot pelēku padomju betona kopojumu, ka atteikusies no tālākiem Latvijas apmeklējumiem. Spilgtu