Politiķa atvainošanās: daudz vai maz?

2009. gada sākumā pēc neveiksmēm sava kabineta sastādīšanā, ASV prezidents Obama teica “I screwed up and so I’m frustrated with myself, with our team,” (Es salaidu dēlī, mani sarūgtina gan mans, gan manas komandas darbs). Vienā dienā no kandidēšanas darbam Obamas kabinetā bija atteikušies divi potenciālie ministri, Obamas uzticības personas. Par abiem atklātībā parādījās informācija par ievērojamām summām nenomaksātiem iedzīvotāju ienākuma nodokļiem. Gan tad, gan arī šodien, pusgadu līdz 2012. gada prezidenta vēlēšanām novembrī, kurās Obama ir Demokrātu partijas kandidāts, daudzi saka, ka Obamam vajadzētu beigt atzīt savas kļūdas, jo pretinieki Republikāņi viņa kļūdu atzīšanu gaida, lai tūliņ gatavotu negatīvus TV klipus. Obama šādu situāciju jau piedzīvoja 2008. gada kampaņas laikā, kad pretinieki no viņa akadēmiski pareizās uzstāšanas debatēs samontēja klipu, kurā viņš vairākas reizes teica “McCain [pretinieks, Republikāņu kandidāts] is right”. Republikāņi to izmantoja un reklāmā pavadīja ar vārdiem “too unexperienced to be president” (pārāk nepieredzējis, lai būtu prezidents).

Vācu ekonomists un sociologs Maks Vēbers ir teicis, ka labam politiķim ir jābūt trīs pamatīpašībām – degsmei, atbildības sajūtai un samērīguma sajūtai. Tie ir zelta vārdi, jo, spējot paturēt visas trīs, politiķa darbs var patiešām nest bagātīgus augļus. Tomēr, ja kādā no šīm pamatīpašībām kaut kas sagājis dēlī, rodas mūžīgais jautājums - atvainoties vai neatvainoties, atzīt kļūdu vai neatzīt. Jau nedēļu publiskajā telpā diskutējam par to, vai Vienotības frakcijas priekšsēdētāja Dzintara Zaķa atvainošanās par auto iegādi uz sava uzņēmuma vārda, ietaupot PVN, un nodokļa nomaksa, ir pietiekama vai nav.

No padomju laikiem atceros, ka mani kā jaunu pusaudzi mulsināja sarunas par to, vai, piemēram, ārsts vai skolotājs drīkst kļūdīties. Atceros šādu sarunu ar klases audzinātāju, toreiz nezināju, kādu nostāju ieņemt, jo klasē stingri skanēja viedoklis, ka kļūdīties nedrīkst. Ja nedrīkst kļūdīties, tad arī kļūdas atzīt nedrīkst, saprotams. Pieņemot, ka kļūdās visi, sanāk, ka tas, ko patiešām nedrīkst darīt, ir atzīt savas kļūdas. Esmu pārliecināta, ka tad, kad tika pārrunāts jautājums par to, vai Vienotības frakcijas priekšsēdētājam ir vai nav jāatzīst sava kļūda, bija daudzi, kas teica – nekādā ziņā to nedari, tu parādīsi, ka esi vājš un ka pretiniekiem ir taisnība. Kļūdu atzīšana mūsu politiskajā kultūrā nav ierasta un nebūt nav viegla. 

Mums ir salīdzinoši īsa un arī maiņu un nestabilitātes pilna politiskā pieredze. Vecākās demokrātijās ir gan stāsti par to, kā politiķi pēc savas atvainošanās un kļūdas atzīšanas izceļas kā “fēnikss no pelniem”, gan arī pazaudē savu politisko karjeru. Viens vai otrs scenārijs ir atkarīgs no konkrētā politiķa darbiem, veiksmes un vēlētājiem.