Sarkanbaltsarkanais no attāluma

Sagadījies tā, ka Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 22. gadadienu sagaidu Armēnijā. Mazliet apskrienas dūša, domājot, ka šajā Latvijai nozīmīgajā dienā nebūšu kopā ar ģimeni mājās un kolēģiem Saeimā. Visskaistākajā un vismainīgākajā mēnesī Latvijā – maijā, kad baltos kastaņu pumpurus dažreiz glāsta saule, dažreiz kapā sniegs. Maijā ir dzimuši mani bērni, daudzi mani radinieki un draugi. 1990. gada 4. maijā piedzima atjaunotā Latvijas valsts, kas uz savām kājām nostājās 1991. gada 21. augustā.

Tomēr ir vērtīgi īslaicīgi pabūt prom un uz Latviju paskatīties no attāluma. Tāda attāluma, ka viss, kas pie mums ir – gan saldais, gan rūgtais, gan cēlais, gan triviālais, gan augšupskrienošais, gan lejupvelkošais, saplūst vienā sarkanbaltsarkanā - dārgā un saudzējamā.

Ar Armēniju man ir īpašas attiecības. No visām Kaukāza valstīm, iespējams, Armēnija ir vissamocītākā. Gruzijas teritoriju ir sakropļojusi Krievijas invāzija 2008. gadā, kas atšķēla tā arī starptautiski neatzītās Abhāziju un Dienvidosetiju. Tomēr izskatās, ka alkās pēc brīvības, Gruziju šī traģēdija ir stiprinājusi.

Armēņi, savukārt, ikdienas savā galvaspilsētā redz un sērīgās dziesmās apdzied savu nacionālo simbolu Ararata kalnu, kas pašlaik pat neatrodas Armēnijas teritorijā un armēņu pilsoņiem vispārīgā kārtībā nav pieejams. Salīdzinājumam, uz mirkli iedomāsimies, ka Brīvības piemineklis atrastos, piemēram, Krievijas valsts teritorijā. Armēnijai ir vēsturiski traģiskas attiecības ar Turciju, tā ir faktiskā kara stāvoklī ar Azerbaidžānu Kalna Karabaha dēļ. Tai atliek paļauties uz lielo kaimiņu – Krieviju.

Pēc prezidenta vēlēšanām 2008. gadā, kad brutālā veidā pēc divu nedēļu demonstrācijām Erevānas centrā tika apšauti opozīcijas protestētāji, es sev apsolīju uz Armēniju vairs nekad nebraukt. Opozīcijai un sabiedrībai bija pacēlums un cerības, ka prezidenta vēlēšanas varētu ko mainīt. Bija pārāk sāpīgi redzēt to visu sabrūkam policijas specvienību izraisītā asins peļķē. Tomēr pēc 5 gadiem atkal esmu šeit, jo svētdien atkal parlamenta vēlēšanas, atkal jaunas cerības, jaunas gaidas. Vecās Erevānas zemā apbūve pilnīgi pazudusi, tās vietā slejas spoži nami ar rietumu zīmolu veikaliem pirmajos stāvos. Gan ubagu, gan elegantu, uz kājāmgājēju purngaliem braucošu auto palicis vairāk. Greznāko Erevānas ielu par slidotavu ziemā pārvērš ledus un agros rītos to ieņem klejojošu suņu bari. Tāda ir Erevāna šodien.

Savukārt pirms kāda laika man sanāca saruna ar kādu Moldovas parlamentārieti. Moldovu īsā pavadā tur tā arī neatrisinātais Piedņestras konflikts, kura rezultātā tur joprojām ir Krievijas armijas klātbūtne. Pusotru gadu kopš 2010. gada rudens vēlēšanām Moldovā beidzot izdevies ievēlēt prezidentu, kas nav komunistiskās partijas mantinieku kandidāts. Svarīgākais jautājums, ko man uzdeva Moldovas kolēģe – kā mēs risinām problēmu, ka katru gadu skolas beidz jaunieši, kas ne vārda nezina valsts valodā. Mums tādu problēmu nav, jo pēc pēdējās tautskaites datiem ļoti labi vai salīdzinoši labi latviešu valodu zina 94% mazākumtautību skolas pabeigušie jaunieši. “Wow, lucky you!”(Kā jums veicas!), ir vērtējums, ko es par Latviju dzirdu Moldovā, Armēnijā, Gruzijā, Maķedonijā, Serbijā.

Mīļie, nečīkstam, Latvijas Valsts ir labākais, kas mums, laimīgajiem starp 197 tautām pasaulē, kurām ir sava valsts, jebkad ir piederējis. Nečīkstam un piedalāmies, liekam galvas kopā, uzņemamies iniciatīvu. To, kas spārda mūsu valsti pie katras iespējas, vienmēr pietiks. Esam to redzējuši neskaitāmas reizes. Pirms spersim savai valstij, vispirms pamēģināsim piedalīties – Latvijas valsts esam mēs paši.