Par ģimenes vērtībām

Esošā Saeima no iepriekšējās pozitīvi atšķiras, tās darbs ir kļuvis konstruktīvāks, debates kvalitatīvākas, ir daudz mazāk pazīmju, kas liecina par ārpus Saeimas sienām noteiktām dienas kārtībām un ietekmēm. Salīdzinot ar 10. Saeimu, ir redzama vēlme domāt ilgtermiņā.

Tāpat kā iepriekšējā, arī šajā Saeimā ir Demogrāfijas apakškomisija. Pagājušajā Saeimā šīs komisijas vadītājs bija Andris Šķēle. Viņa krokodila asarām par slikto demogrāfisko situāciju, īpaši viņa 1998. gadā izdomātā Tautas partijas logo sakarā  (divi vecāki un trīs bērni), neviens īpaši neticēja. Pašlaik demogrāfijas jautājumus Saeimā risina daudz plašāks un dažādu deputātu loks, tāpēc arī piedāvājums ir daudzveidīgāks, niansētāks un vērā ņemamāks. Tomēr  šim piedāvājumam ir zināms moralizējošs piesitiens, jo tā vadmotīvs, šķiet, ir šāds - mūsu mērķis ir klasiska, laulāta ģimene ar mammu, tēti un laimīgiem bērniem. Abortu statistika tiek pielīdzināta bērnu skaitam, kas katru gadu piedzimtu, ja aborti būtu aizliegti.

Domāju, ka sabiedrībā atradīsies maz tādu, kas šos ideālus pilnīgi noliegtu. Tomēr realitāte vienmēr būs citāda – būs nepilnas un šķirtas ģimenes, būs vecāki, kas bērnus audzinās vieni un būs sievietes, kas pieņems drausmīgo lēmumu par abortu. Tāpēc veselīgā un modernā diskusijā par demogrāfiju, manuprāt, akcenti ir liekami citur.

Vispirms, bērni ir svētība, kas novēlama ikvienam cilvēkam. Bērna audzināšana dod iespēju gan būtiski mainīt savu vērtību sistēmu, gan veidot sevī līdzjūtību, pacietību un iecietību. Ikviena cilvēka cilvēcība tiek pārbaudīta, piemēram, ar zvanu no skolas, ka bērna galvā atrastas utis.  Tāpēc ir jārūpējas par to, lai šodienas modernās medicīnas iespējas būtu pieejamas ikvienam, kas vēlas, bet nevar radīt bērnus. No šī gada Latvijā būs pieejama valsts apmaksāta neauglības ārstēšana.

Otrkārt, lai cik skeptiski daži cilvēki jaunos gados būtu par bērnu radīšanu, daudziem pienāk laiks, kad tie pārdomā. Tāpēc svarīgi, lai laikā, kad cilvēks bērna radīšanai gatavs, veselība nebūtu sabojāta tiktāl, ka tas vairs nav iespējams. Nav veida, kā pilnībā pasargāt jauniešus no seksuālām attiecībām agros gados, tomēr ir daudz veidu, kā tiem iemācīt veidot tās veselīgi. Obligāta veselības mācība skolā kā atsevišķs priekšmets tam palīdzētu. Šādi, domājams, arī abortu statistika kļūtu labvēlīgāka.

Treškārt, Latvijā ir daudz bērnu, kuriem nav laimējies piedzimt ģimenēs, kuras par viņu atnākšanu patiesi priecājas.  Dziļi cieņā noliecu galvu to vecāku priekšā, kas izšķiras par citu bioloģisko vecāku bērnu aizbildniecību, aizgādniecību vai adopciju, un audzina  šos bērnus kā savējos. Tas ir liels un atbildīgs solis, kas maina cilvēku dzīves. Tie cilvēki, kas mūsu sabiedrībā par šādu soli atbildīgi izšķiras, ir jācildina un jāmin citiem kā piemērs. Domāju, ka visvairāk šiem cilvēkiem ir vajadzīga pleca un atbalsta sajūta, kā arī patiesa valsts vēlme paredzamā laikā panākt, ka visi Latvijas bērni dzīvo nevis lielajos bērnu namos, bet ģimenes tipa aprūpē – gan audžu ģimenēs, gan SOS bērnu ciematos vai Zvannieku mājām līdzīgās.

Visbeidzot, ikviena ģimene, kas atbildīgi audzina vienu vai divus bērnus, var kļūt par daudzbērnu ģimeni ar vismaz trīs bērniem, ja to iedrošina ar tādām šķietami ikdienišķām lietām kā brīvpusdienas skolā, nodrošināts bērnudārzs, paaugstināts neapliekamais minimums par katru apgādājamo, nekustamā īpašuma nodokļu atlaides un labvēlīgāki noteikumi bērnu studijām augstskolā.  Atbildīgi vecāki ar bērniem, lai kādi būtu to uzskati un dzīves modeļi, formāli vai neformāli noformētas attiecības,  jau ir pierādījuši, ka spēj nodrošināt uzaugšanai veselīgus apstākļus.