Pēcreferenduma uzdevumi

Pirmsreferenduma laikā, īpaši kaislībām pēdējā nedēļā sitot augstu vilni, pārlasīju Garlība Merķeļa “Latviešus [..]”. Aina par to, kā Merķelis mēģina glābt latviešu slīcēju, kura ģimenes locekļi tikmēr liekas gulēt, un pamodušies pārbauda, vai slīcēja kažoks nav jau “atbrīvojies”, bija iespiedusies atmiņā jau no vidusskolas laikiem. Grāmatai ir jau 216 gadi (tā uzrakstīta 1796. gadā), un šajā laikā latviešu nācija, par spīti diviem postošiem kariem, ir spējusi divreiz sevi saorganizēt, lai izveidotu savu valsti. Šodien Latvija ir NATO un ES dalībvalsts, kas 2011. gada ANO tautas attīstības pētījumā ieņem 43. vietu un ierindojas kategorijā “ļoti augsts tautas attīstības rādītājs”. Latvijas nācija ir viena no tām laimīgajām gandrīz 200 tautām pasaulē, kurām ir pašām sava valsts. Un šajā nedēļas nogalē 821 722 cilvēku aizgāja uz vēlēšanu iecirkņiem un skaidri un gaiši pateica “nē!” krievu valodai kā otrai valsts valodai. Jūtos lepna un pateicīga piederēt mūsu nācijai, kas, protams, atjaunotās valsts iespējas būtu varējusi izmantot labāk, lai stiprinātu savu valstiskumu. Tad arī “par” nobalsojušo skaitlis – 273 347, iespējams, būtu mazāks.

Latvija, piepildot 90. gadu vidū izvirzīto sapni par līdzdalību NATO un Eiropas Savienībā, šo saldo augli ieguva 2004. gadā. Tas bija izaugsmes un spēcināšanās laiks, Latvijas ārējais parāds bija salīdzinoši neliels, ekonomikai bija ilgspējīgs pamats. Diemžēl tas bija arī laiks, kad daudz enerģijas izšķiedām, cīnoties savā starpā un savstarpēji apkarojoties. It īpaši pēc 2006. gada vēlēšanām, kurās, pateicoties masīvām, manipulatīvām reklāmām uzvarēja Tautas patija, sabiedrība, daudzi mediji un pat valsts prezidente bija nodarbināti ar tādu iniciatīvu apkarošanu kā KNAB vājināšana, drošības iestāžu likumu grozīšana, necaurskatāms valsts prezidenta atlases process. Diemžēl šo iespēju laiku, kad varējām stiprināt latviešu valodu un izpratni par valsts pamatiem, izmantojām, savstarpēji karojot. Tajā laikā cittatutiešus, 90. gadu lielāko eksistenciālo Latvijas valsts jautājumu, it kā vairs pat nemanījām. Integrācijas politika tolaik tika realizēta, dāļājot naudu dažādām biedrībām, par daļu no šī finansējuma vēl šodien nevarot ne galus savilkt, ne atskaites saņemt.  Cerams, ka šis laiks ir aizgājis pagātnē ar simbolisko oligarha sevī nogalināšanu 2011. gada jūlijā Ķīpsalā Viestura Dūles un domubiedru rīkotajā pasākumā. Krietni par vēlu, bet pašlaik Saeimā ir cerība panākt apmaksātas politiskas reklāmas aizliegumu medijos, lai ar klajām manipulācijām vēlēšanās vairs uzvarēt nevarētu.   

Kā jau rakstīju, aizņemti ar sevi, neredzējām ne krievus, ne citas mazākumtautības sev blakus. Nepamanījām ne to, cik daudzi no viņiem ir Latviju mīloši un Latvijas labā strādājoši, ne arī to, cik daudzi no viņiem nesaprot Latvijas valsts jēgu. Neiedomājāmies katram jaunajam, naturalizētajam pilsonim roku paspiest un kādu ziedu pasniegt, uzdāvināt Latvijas vēstures grāmatiņu un aicināt bariņā. Vienkārši atstājām šos visus cilvēkus Saskaņas centra lauciņā, cīnoties tikai “par savējiem”.

Šeit nu ir referenduma pozitīvais pienesums – maskas ir kritušas. Ir skaids - lai saglabātu savu ietekmi, Saskaņas centram būs jādara viss, lai saglabātu niknumu, aizvainojumu un agresivitāti cilvēkos, kas sestdienas referendumā balsoja “par”. Tam tiks izmantota gan politiskā retorika, gan, visticamāk, politiskās aktivitātes. Tāpēc ir vairākas mācībstundas. Pirmkārt, neviena nosacīti latviskā partija nedrīkst atļauties ignorēt cittautiešus, tos aktīvi jāaicina piedalīties un līdzdarboties, tajā skaitā piedaloties vēlēšanu sarakstos. Otrkārt, kā vienā no pirmsreferenduma diskusijām teica Dmitrijs Trofimovs, Latvijas krievu studentu korporācijas pārstāvis, pilsoniskumu iemācās līdzdarbojoties  - katrai organizācijai, kas turpmāk saviem projektiem saņems valsts finansējumu, ir jāiekļauj Latvijas cittautiešu, un it īpaši jauniešu, iesaistes elements. Treškārt, atļaut Latvijas cittautiešiem dzīvot savā un nereti Krievijas informācijas telpā ir pašnāvnieciski, to mēs nedrīkstam pieļaut (par to plašāk rakstīju šeit). 

Par Latgales referenduma rezultātiem rakstīts jau daudz. Salīdzinot ar citiem vēsturiskajiem novadiem, redzam gravitācijas spēku – kopš neatkarības atjaunošanas 20 gados visu novadu cittautieši ir gravitējuši Latvijas valspamatu izpratnes virzienā, izņemot vairākas pašvaldības Latgalē. Es dzīvoju un studēju Daugavpilī 1991./1992. gadā. Tolaik Daugavpils pedagoģiskajā institūtā bija patiešām lieliski pasniedzēji un jauki skolas biedri, tomēr, izejot uz ielas, cilvēki atskatījās uz tiem, kas runāja latviski. Domāju, ka gravitācijas spēku ietekmē, daudzi, tāpat kā es 1992. gadā, ir izšķīrušies Daugavpili pamest. Ir jāsaprot viens – tieši Latgale ir bijusi citu novadu cilvēkresursu donors. Vai puse Latvijas ir pavadījuši savas bērnības vasaras pie babiņām Latgalē! Arī mana pirmā valoda, kurā sāku runāt Pušmucovā, bija latviešu valodas latgaliešu paveids. Latgale ir noasiņojusi, stiprinot Latviju. Tagad mums ir pienākums atlīdzināt, arī veltot spēkus Latgales tradicionālās kultūras un latgaliešu valodas attīstībai un stiprināšanai, lai gravitācijas spēkus pavērstu pretējā virzienā.