Pēcreferenduma uzdevumi
Pirmsreferenduma laikā, īpaši kaislībām pēdējā nedēļā sitot augstu vilni, pārlasīju Garlība Merķeļa “Latviešus [..]”. Aina par to, kā Merķelis mēģina glābt latviešu slīcēju, kura ģimenes locekļi tikmēr liekas gulēt, un pamodušies pārbauda, vai slīcēja kažoks nav jau “atbrīvojies”, bija iespiedusies atmiņā jau no vidusskolas laikiem. Grāmatai ir jau 216 gadi (tā uzrakstīta 1796. gadā), un šajā laikā latviešu nācija, par spīti diviem postošiem kariem, ir spējusi divreiz sevi saorganizēt, lai izveidotu savu valsti. Šodien Latvija ir NATO un ES dalībvalsts, kas 2011. gada ANO tautas attīstības pētījumā ieņem 43. vietu un ierindojas kategorijā “ļoti augsts tautas attīstības rādītājs” . Latvijas nācija ir viena no tām laimīgajām gandrīz 200 tautām pasaulē, kurām ir pašām sava valsts. Un šajā nedēļas nogalē 821 722 cilvēku aizgāja uz vēlēšanu iecirkņiem un skaidri un gaiši pateica “nē!” krievu valodai kā otrai valsts valodai. Jūtos lepna un pateicīga piederēt mūsu nācijai, kas, protams, atjau
