Valodas varoņi

1895. gadā Dobeles pagasta zemnieki vērsās pie pazīstamā Jelgavas advokāta Jāņa Čakstes ar lūgumu aizstāvēt pagasta tiesības savu lietvedību kārtot latviešu valodā. Pagasta valdes vīri bija “tirdīti, biedēti, likti cietumā, bet piekāpšanās nebija panākta”. Lietu skatīja Pēterpilī tiesu palātā un senātā. Galu galā Jānis Čakste, kas pats brīvi pārvaldīja latviešu, vācu, krievu, franču un latīņu valodu, panāca to, ka dobelnieki saglabāja tiesības pagasta lietvedību kārtot latviski (Janīna Šūberte, “Jānis Čakste un Jelgava”). Valodas referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu ir saasinājis uzmanību, kā paši pret latviešu valodu izturamies. Savas valodas varoņi vispirmām kārtām esam mēs katrs pats. 

Nesen man sanāca asa saruna ar kādu cilvēku, kas, labojot faksa aparātu, konsultācijā pa telefonu automātiski pārgāja uz krievu valodu - cilvēks zvanīja pa iekšējo telefonu Saeimas ēkā. Izklausījās gluži kā nelāgajā jokā – iet trīs krievi pa Rīgu un sarunājas latviski, pienāk latvietis un visi pāriet uz krievu valodu.  

Piecas valodas zinošais Jānis Čakste varēja mierīgi un pašapzinīgi iestāties par latviešu valodas lietošanu Dobeles pagastā, diemžēl daudziem latviešiem krievu valoda ir vienīgā svešvaloda, kuru tie zina. Vienas mazas valodas informatīvā un saziņas telpa patiesi ir par šauru, tāpēc lai justos brīvi un informēti, un tajā pašā laikā pašapzinīgi nostiprinātu latviešu valodu, nepieciešams mācīties svešvalodas.

Savukārt pārspīlēts perfekcionisms aizbiedē daudzus nelatviešus no runāšanas latviski, jo mēdz būt attieksme – ja nerunā perfekti, labāk nemaz nesāc. Latviešu valoda ir skaista tās dažādībā, man Saeimas sēdēs vienmēr ir paticis klausīties izrunu un akcentu dažādībās, gan kad skaistā latviešu valodā runā Saskaņas centra deputāti, gan trimdā izaugušie kolēģi. Tāpēc mums jāuzteic un jāsumina lieliski latviski runājošie krievi, ukraiņi, baltkrievi.

Nesen mana radiniece pavadīja vairākas dienas slimnīcā, vienā palātā ar Latvijas krievieti, ukrainieti, lietuvieti un ebrejieti. Visas sievietes pret manu radinieci izturējās patiešām laipni, sarunājās tikai latviski, vienmēr apjautājās, kā viņa jūtas un vai nav nepieciešama palīdzība. Savukārt savā starpā sievietes runāja krieviski, un, kā stāstīja mana radiniece, to sarunās Latvijas informācijas telpa vispār neeksistēja, viņas runāja tikai par Krievijas politiku, slavenībām, notikumiem. Tas, ka neesam izveidojuši spēcīgu, visā Latvijā redzamu sabiedriskās televīzijas kanālu krievu valodā, kurā darbotos talantīgākie krievu valodā strādājošie žurnālisti, patiešām ir milzu neizdarība.

Un visbeidzot, mums jābeidz tiražēt viena Latvijas nepilsoņa, Latvijas valsij nelojāla cilvēka, radikāļa viedokļi. Šis cilvēks 2008. gadā ir tiesāts (bet attaisnots) par valsts varas gāšanas aicinājumiem. Ielieciet vārdu “lindermans” google meklētājā – jūs saņemsiet neskaitāmas un neskaitāmas pēdējā laika publikācijas par šī cilvēka izteikumiem, aktivitātēm, darbībām, viedokļiem. Vai tiešām viņš ir šodienas varonis? Daudz, daudz mazāk dzirdami un redzami cilvēki, kas pašaizliedzīgi strādā, stiprinot Latvijas valsti, māca mūsu bēnus un ārstē Latvijas iedzīvotājus.