Likteņa ironijas

Ja vēlaties pārliecināties, vai par kādu jautājumu vai jēdzienu pašiem ir kristālskaidra pārliecība, tas jāmēģina izskaidrot bērniem. Bērni ir uzmanīgi klausītāji. Ja jūt, ka kādā skaidrojuma sadaļā stāstītājam trūkst zināšanu vai, nevēlēdamies iedziļināties detaļās, stāstītājs blefo, viņi uzdod āķīgus jautājumus un dažreiz sapīkuši norāda uz nekonsekvencēm. Tā pavisam nesen man sanāca skaidrot, kas ir likteņa ironija. Kas var būt vēl bagātāks likteņa ironiju piemēriem kā nesenā Latvijas vēsture. Esmu pārliecinājusies, ka pēc iespējas plaša apjēgsme par tām ir tiešām derīga, lai saprastu, kā Latvijas sabiedrība funkcionē šodien, dažādos strāvojumus, pieredzi un bagāžu, kas ietekmē un darbina mūsu valsti.

Spožs stāsts ar labu humora un traģikas devu ir Latvijā 1973. gadā dzimušā un 1980. gadā uz Kanādu emigrējušā rakstnieka Deivida Bezmozga romāns “The free world” (Brīvā pasaule), kas publicēts 2011. gadā. Tas ir stāsts par Latvijas ebreju ģimeni, Krasnanskiem, kas 1978. gadā izceļo no Latvijas. Ģimenes galva – tēvs, Samuils Krasnanskis, pārliecināts komunists, bijis augstā amatā rūpnīcā VEF, aiz sevis pamet ērtu dzīvi un melnu Volgu ar privātu šoferi. Samuila Krasnanska politiskos uzskatus kaldinājusi 1930. gadu Rīgas Maskavas priekšpilsēta, kur latviešu valodas apmācības aizsegā viņš pie kaimiņa Edvarda mācījies Marksima-Ļeņinisma idejas.  Tālaika Rīgas daudzveidību raksturo tas, ka Samuils, pēc tēvoča slimības un nepieciešamības pārcelties uz mazāku dzīvokli, dala gultu ar savu brālēnu, pārliecinātu ebreju nacionālistu, ko pats 1941. gada 14. jūnijā aizved līdz Rīgas dzelzceļa stacijai un ievieto attiecīgajā deportācijām sagatavotajā vagonā. Pārdomas par šo notikumu Samuils atrisina, skaidrojot, ka vēstures griežos viens no viņiem izrādījies nepareizajā pusē.

Ironiskā kārtā, 1978. gadā Samuils Krasnanskis kļūst par uz rietumiem izceļojošas padomju ebreju ģimenes galvu. Šajā situācijā izvēļu nav daudz – abi pieaugušie dēli paziņo, ka tie kopējā ebreju izceļošanas vilnī padomju savienību pametīs, vecākiem neatliek nekas cits kā posties līdzi. Paliekot Latvijā, Krasnanskis no bijāta un respektēta partijas bosa pārvērstos par vajātu personu, kam radi ārzemēs. Tā nu viņam jāpiedzīvo nosodīšanas sapulce, līdzīga tām, kādās pats iepriekš piedalījies, un jānosoda pašam sevi. Šajā sapulcē viņu par liekuli nosauc viņa bijušais šoferis, kuru viņš citā darbā pārcēlis par nolaidību. Izceļošanas gaitā ģimenes tēvs piedzīvo pamatīgus pazemojumus – gan to, ka viņa kara laika ordeņus vienaldzīgs robežsargs iešķūrē miskastē, sakot, ka tie ir Padomju savienības īpašums, gan arī pazemojošu pārmeklēšanu uz Slovākijas-Austrijas robežas. 

Par padomju savienības sabrukuma iemesliem ir daudz skaidrojumu, droši vien daudzos no tiem ir patiesības grauds, jo monstrālais veidojums tiešām saplīsa pa visām vīlēm. Deivids Bezmozgis savā “The free world” atspoguļo kādu interesantu aspektu.  Padomju savienības sludinātais ateisms tik lielā mērā nofokusēja cilvēkus redzēt tikai dzīves materiālo pusi, ka tā kļuva praktiski par visu lietu mērauklu, tātad arī izšķirošo argumentu, kāpēc rietumos ir labāk. Grāmatā ir spilgta epizode par to, kā vienas no grāmatas varonēm tēvs pirms meitas izlaiduma cīnās salabot Vācijā ražotu matu žāvējamo, jo saprot, ka ģimenes labsajūta šajā pasākumā ir viņa rokās. Vismaz viens no Samuila Krasnanska dēliem izvēlas pamest padomju savienību, saprotot tās ierobežotās materiālās pārticības iespējas, pat esot augstos amatos. Otram dēlam vienkārši paliek garlaicīgi. Bet visu ģimeni izbraukšanai patiesi iedrošina ģimenes mātes māsīcas no ASV atsūtītas fotogrāfijas ar jauniegādātu auto, ledusskapi, stāvlampu, dīvānu.