Valodas referendums neizgaisīs kā ļauns murgs*

Saeimas dienaskārtībā šodien ir jautājums par iespējamiem grozījumiem Satversmē, kurus, pēc Centrālās Vēlēšanu komisijas (CVK) sniegtās informācijas, ir atbalstījuši nedaudz vairāk kā 187 000 Latvijas pilsoņi. Šie grozījumi paredz mainīt Satversmes 4. pantu, nosakot, ka „Valsts valodas Latvijas Republikā ir latviešu valoda un krievu valoda”. Izejot no šī, izteikts piedāvājums mainīt Saeimas deputāta zvēresta tekstu „būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti, un latviešu un krievu valodu kā vienīgās valsts valodas”, kā arī noteikt, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda un krievu valoda. Ko tas nozīmē?

Pirmkārt, iniciatīva ir iesniegta par Satversmes normu, kas izsaka, kas ir Latvijas Valsts. Līdztekus pārējiem Satversmes pamatprincipiem – Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, Latvijas suverēnā vara pieder Latvijas tautai, Latvijas valsts teritorijas nedalāmība – latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda izsaka Latvijas valsts būtību. Ja latviešu valoda kaut kāda iemesla dēļ vairs nebūtu vienīgā valsts valoda, mēs runātu par pavisam citu valsti, kuras pamatā būtu citi principi un priekšnoteikumi.

Ne velti Satversmes pirmie četri panti ir grozāmi nevis ar Saeimas lēmumu, bet tikai tad, ja PAR to izsakās puse no visiem balsstiesīgajiem. Tātad, ja puse no visiem Latvijas pilsoņiem, kuriem ir tiesības piedalīties vēlēšanās (pašlaik attiecīgi 1.54 miljoni, no kuriem puse ir 770 tūkstoši), izsakās par pirmo četru Satversmes punktu maiņu, viņi piekrīt būtiski citas valsts veidošanai. Tātad, neatkarīgi no tā, ko šodien lems Saeima, referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu būs.

Otrkārt, ikvienam, kas domā, vai nepieciešams referendumā piedalīties, vai nepieciešams „piedalīties šajā farsā”, konkrēti jāizlasa iesniegtā Satversmes grozījumu redakcija un jāsaprot, ko tieši šādas izmaiņas Satversmē varētu nozīmēt katra Latvijas pilsoņa praktiskajā dzīvē.

Tās vistiešākajā veidā nozīmē, ka ikvienam pilsonim, kas grib būt līdzdalīgs valsts pārvaldē, ir obligāti jāzina krievu valoda, jo grozījumi paredz, ka Saeimas darbs varētu notikt gan latviski, gan krieviski, ka pašvaldību darbs varētu notikt gan latviski, gan krieviski, ka Saeimas deputāti ar savu darbu stiprinātu gan latviešu, gan krievu valodas. Tātad, ir ierosinājums pēc būtības mainīt 20 gados kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sabiedrībā iesakņojušos tradīciju, ka krievu valodas zināšanas ir vēlamas, kā jebkuras svešvalodas zināšanas, bet ne obligātas.

Gaidāmais referendums vēlētājiem jāuztver ļoti nopietni, lai arī neiespējamās PAR balsotāju prasības dēļ tam, visticamāk, nebūs rezultāta. Izvēle nepiedalīties ir izvēle neizteikties par Latvijas Valstij tik būtisku jautājumu. Katrām beigām diemžēl kaut kur ir sākums, ir nožēlojami, ja šis sākums ir sakņots vienaldzībā.

Diemžēl likums „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” neparedz nekādu referenduma aģitācijas kampaņas regulējumu, lai gan Saeimas Juridiskā komisija jau 2009. gada maijā lūdza šādu regulējumu izstrādāt. Tas nozīmē, ka ikviens brīvi var iesaistīties aģitācijā, tajā skaitā, veicot kampaņu ar nezināmas izcelsmes finansējuma palīdzību. Šāds regulējuma trūkums diemžēl paver iespējas personām, kas kampaņā ieguldītu ievērojamus līdzekļus deformēt publiskajā telpā esošo informāciju. Jau parakstu vākšanas laikā televīzijā PBK (Pervij Baltijskij Kanal), kuras 50 procenti pieder Krievijas Federācijas pilsonim Aleksejam Pliasunovam,  bija masīva kampaņa, aicinot parakstīties par Satversmes grozījumiem. Attiecīga regulējuma trūkuma apstākļos nav iespējams uzzināt ne šīs kampaņas finansējuma izcelsmes avotus, ne arī kopējo iztērēto līdzekļu apjomu.

Ar regulējuma trūkumu saistīta vēl kāda problēma – tas ir administratīvo resursu izmantojums referenduma kampaņā. Saskaņas centra valdes priekšsēdētājs un Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, tāpat kā vairāki citu pilsētu domes priekšsēdētāji, paši parakstījās un aktīvi atbalstīja parakstu vākšanas kampaņu, ar savu administratīvo resursu autoritāti nodrošinot tai spēcīgu atbalstu. Līdzvērtīgi aktīva rīcība no citām amatpersonām nav bijusi, tāpēc vēlētājiem ir jo īpaši aktīvi jāiesaistās diskusijās draugu un paziņu lokā, jāorganizē diskusijas gan klātienē, gan sociālajos tīkos, izrunājot gaidāmā referenduma būtību.

Visbeidzot, latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas apšaubīšana no augstu Saskaņas centra amatpersonu puses ir nostādījusi ļoti neērtā pozīcijā pašu Saskaņas centru. Saskaņas centrā ir pietiekami daudz cilvēku, kas saprot, ka šāds solis grauj jau tā trauslo sabiedrības uzticību, un dziļi aizvaino daudzus Latvijas iedzīvotājus. Meklējot izeju no neērtās situācijas, Saskaņas centrs ir izteicis iespēju pamest Saeimas balsošanas zāli balsojuma par Satversmes grozījumiem laikā. Saskaņā ar Satversmi, Saeima lēmumu var pieņemt, ja sēdē piedalās vismaz puse deputātu. Tomēr ko simbolizēs šāda iziešana no zāles?

*Pārfrāzēts padomju laika disidenta Gunāra Astras teiktais tieas zālē 1983. gadā "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku".