Kāda spilgta ceļojuma piezīmes

Ceļošana ar cilvēkiem dara brīnišķīgas lietas. Ceļojuma gaidās esam pacilāti, jūsmīgi, domās jau projām. Man ar katru ceļojumu saistās īpaša prombūtnes, nesteidzīguma, sulīgu iespaidu sajūta. Tomēr, pats galvenais, ceļošana dod iespēju nodarbināt prātu ar pavisam citiem jautājumiem – pētīt kartes un sabiedriskā transporta maršrutus, runāties ar cilvēkiem “no citas pasaules”, piedzīvot pārsteigumus. Pēc ceļošanas jūtos atjaunota, enerģijas un spilgtu impulsu pilna. Ak, šie laika un pienākumu ierobežojumi, kas atvēl tik maz laika ceļošanai! Tāpēc pēdējā laikā ģimenē esam sākuši praktizēt mini-ceļošanu tepatās.

Ceļš uz Līgatni no Pleskavas šosejas ir vijīgs un skaists, zeltainā rudens diena pār krāsainajiem kokiem lej bagātīgu gaismu. Tikko piedzīvotā nelielā bukte auto sānā aizpeld nebūtībā. Līgatnes centriņš ir sakopts, ne mirkli nenožēloju, ka visus apskates objektus rūpīgi nesaliku GPS sistēmā, uz visu ir skaidras un saprotamas norādes. Sākam ar smilšakmens klinšu apskati Līgatnes upes krastā. Ar dēliem jokojamies un iztēlojamies, kā klinšu alās ierīkotajos pieliekamajos glabājušies līgatniešu kartupeļi un zaptes burkas. Dēliem gluži neticami šķiet, ka dažās no alām esot ierīkotas arī garāžas. Izstaigājuši glītas koka trepes un takas, nonākam arī pie tām, klints “pirmajā stāvā”.

Izpētām karti, kas iesaka maršrutu pa Līgatnes senās papīrfabrikas ceļiem. Kādu brīdi pastrīdamies, kur īsti esam, tad kāpjam kalnā. Esam uzzinājuši, ka pirmās 17 tonnas papīra Līgatnē saražotas jau 19. gs. sākumā…no lupatām. 1827. gadā papīrfabrikas strādniekiem celtās koka “rindu mājas” ir cēlas, staltas un labi plānotas. Tālāko ceļu mums parāda kundze gados, kas kopā ar jaunu meiteni dodas uz kapiem. “Mēs te visi esam fabrikas strādnieku pēcteči”, viņa nosaka.

Līgatnieši ir piesaistījuši Eiropas savienības līdzekļus, lai ciematu atjaunotu, tā pagalmā slienas glīti malkas šķūnīši, reljefajā apkārtnē izvietotas skaistas koka ietves un tiltiņi. Ciemā nedaudz sāņus atrodas šķūnītis, kura  saimnieks mums ļauj apskatīt īstu bīnumu  - padomjlaiku kravas mašīnu Uaz. Esmu saviem dēliem daudz stāstījusi par savas bērnības dienām, ko pavadīju, kopā ar mammu vizinoties šādā auto, ko mēs mīļi saucām par “āzīti”. Toreiz tas bija manas mammas dienesta auto un es viņai šad tad braucu līdzi darba darīšanās. Ja gadījās vēl kāds līdzbraucējs, es sēdēju uz siltā, salonā esošā motora, jo no koka taisītā “āzīša” motors bija salonā, noslēpts dzelzs kastē. Uazika saimnieks gan paskaidro, ka auto, kas esot pilnīgā braukšanas kārtībā, tagad esot jāpārdod, jo viņa pirms pāris gadiem celtais šķūnītis neiederoties jaunajā Līgatnes ciemata veidolā, un ārā stāvot, nabadziņš sapūšot.  

Atjaunotie tiltiņi ir bijušā papīrfabrikas ciemata lepnums, abi atjaunoti no moderniem materiāliem, saglabājot iepriekšējo veidolu. Vienā no viņiem ar prieku izlasām tā būvnieka vārdu – Eižens (Eugen). 

Tālāk mūsu ceļš ved uz Līgatnes sanatoriju, zem kuras paslēpts padomjlaika čekas un komunistiskās partijas elitei domātais 2000 m2 lielais bunkurs. Laipnā gide stāsta, ka laižamies 9 metru dziļumā, ka esam gandrīz kā zemūdenē zem zemes, tātad zemzemenē. Robustās padomju laika tehnikas šarmantā puse ir tā, ka tā ir tik izturīga, ka pacieš neskaitāmu mīcīšanu un mocīšanu. Laipnā gide bērniem atļauj gan izspaidīt rakstāmmašīnas pogas, gan izzvanīties pa telefoniem, pasmaidot par biežo jautājumu – kur un kā nospiest pogu “zvanīt”. Padomjlaika ēdnīcā ir viss nepieciešamais – gan neļķes vāzēs uz galdiņiem, gan graņonkas, gan milzu pavārnīcas. Izkāpuši virszemē, vēl izpētām butaforisko baseinu, kas bija domāts iespējai tur nolaisties helikopteriem ārkārtas situācijās un arī kā slēpta bunkura rezerves ieeja/izeja.

Ceļojums noslēdzas ar celšanos pāri Gaujai ar plostu, kura laipnais saimnieks mums paskaidro, ka pārceltuve darbojas kopš 1946. gada un to pilnībā darbina Gaujas straume. Jo smagāka tehnika, jo ātrāk tas ejot – ar plostu esot celti pāri gan traktori, gan cita lauksaimniecības tehnika.

Skaistais, labā stāvoklī esošais Līgatnes – Lielstraupes ceļš mūs aizved atpakaļ uz Pleskavas šoseju. Skaisto braucienu noslēdzam ar Rāmkalnu mājas rabarberu, dzērveņu un aveņu saldējumu. Esam Rīgā, un mūsu miniceļojums ir pārpildījis iecerēto par 100 procentiem.