Lolitas Čigānes blogs

Ceļošana ar cilvēkiem dara brīnišķīgas lietas. Ceļojuma gaidās esam pacilāti, jūsmīgi, domās jau projām. Man ar katru ceļojumu saistās īpaša prombūtnes, nesteidzīguma, sulīgu iespaidu sajūta. Tomēr, pats galvenais, ceļošana dod iespēju nodarbināt prātu ar pavisam citiem jautājumiem – pētīt kartes un sabiedriskā transporta maršrutus, runāties ar cilvēkiem “no citas pasaules”, piedzīvot pārsteigumus. Pēc ceļošanas jūtos atjaunota, enerģijas un spilgtu impulsu pilna. Ak, šie laika un pienākumu ierobežojumi, kas atvēl tik maz laika ceļošanai! Tāpēc pēdējā laikā ģimenē esam sākuši praktizēt mini-ceļošanu tepatās. Ceļš uz Līgatni no Pleskavas šosejas ir vijīgs un skaists, zeltainā rudens diena pār krāsainajiem kokiem lej bagātīgu gaismu. Tikko piedzīvotā nelielā bukte auto sānā aizpeld nebūtībā. Līgatnes centriņš ir sakopts, ne mirkli nenožēloju, ka visus apskates objektus rūpīgi nesaliku GPS sistēmā, uz visu ir skaidras un saprotamas norādes. Sākam ar smilšakmens klinšu apskati Līgatnes u

Kundziņsalas dzelzceļš Svētdien LTV raidījuma “De facto” publiskotās viesnīcā Rīdzene notikušās sarunas atklāj aizkulises biznesam “Šlesera stilā” -  slēptas īpašumtiesības, mahinācijas, slēpti aizdevumi. Tās apliecina to, ko it kā jau vairākus gadus zina visi -  Šlesers, iespējams, ir viens no laikraksta Diena patiesajiem īpašniekiem. Laikraksts varētu būt iegādāts ar Šleseram slēpti piederošās Rīgas Tirdzniecības ostas aizdevuma palīdzību. Jau 2011. gada 25. maijā Šlesera dzīvesvietu kratīšanas pieprasījumā Saeimai KNAB minēja, ka uzņēmums Rīgas tirdzniecības osta ir faktiski Šleseram piederošs .   Tas viss izskatās kā īstā oligarhu krimiķī, kur galvenie varoņi lieliski spēlē savas lomas, lietojot atbilstošu leksiku un runājot aprautās, rupjās frāzēs. Tomēr smieklus caur asarām gan neizraisa vēl kāds cits acīmredzot Šleseram slēpti piederošās Rīgas Tirdzniecības ostas virzīts projekts, kam zaļo gaismu Rīgas dome deva 2011. gada 26. jūlijā . “Rīgas Tirdzniecības osta” ir SIA &q

Sēžu Elejas upītes malā savās lauku mājās Zemgalē. Saule patīkami silda šajā pēkšņajā atvasarā un es gandrīz fiziski sev blakus sajūtu 70 gadus vecus notikumus. Toreiz, 1941. gada 14. jūniju, pamatīgo izvešanu nakti, manai ģimenei šodien piederošās lauku mājas, toreiz Mazelejas muižas saimniece Elza Bilkina pavadīja Elejas upītes krastā, guļot paslēpusies upes garajās zālēs. No mājas pie radiem izbrauca visi pārējie – Elzas vīrs, vīra māte, vīramātes māsa. Tāpēc, ka Elza Bilkina 1941. gada 14. jūnija nakti negulēja naivā mierā savas pārticīgās Zemgales mājas baltajos, izšūtajos palagos, manai ģimenei šodien ir šī lauku māja, ar mokām, pret kolhoza gribu 1990. gadā manu vecāku nopirkta. Ja nebūtu spītīgās Elzas, bijušo Mazelejas muižas ēku jau sen būtu nošķūrējis kāds pārgalvīgs vietējā kolhoza traktorists. Tā sēžot, es nevaru nedomāt par Latvijas valsts šodienas izvēlēm. Bijušā valsts prezidenta vārdā nosauktā partija tikko paziņojusi, ka vēlas veidot valdību ar Saskaņas centru. Do