Krievijas traģēdijas

Spilgti atceros, kādos apstākļos pirmo reizi izdzirdēju ziņas par satriecošām traģēdijām Krievijā -  zemūdenes Kursk nogrimšanu Barenca jūrā (2000. g. , bojā gājuši 118 apkalpes locekļi), teātra ieņemšanu Maskavā Dubrovkā Nord- Ost izrādes laikā (2002. g., bojā gājuši 39 uzbrucēji un 129 ķīlnieki), Beslanas skolas traģēdiju (2004. g., bojā gājuši  334 ķīlnieki, starp tiem 186 bērni) un turpmākajām traģēdijām -  sprādzieniem Maskavas metro (2010. g., 40 bojā gājušie), sprādzieni Domoģedovo lidostā (2011. g., 37 bojā gājušie) un visbeidzot lidmašīnas katastrofa Jaroslavļā (2011. g., bojā gājusi 43 cilvēku hokeja komanda “Lokomotiv”).

BBC radio parasti ziņo no notikuma vietas, visi ir šokā par asins pirti, no tuvienes un tālienes pienāk līdzjūtības. Diemžēl mainās tikai amatpersonu reakcija – ja zemūdenes Kursk gadījumā toreizējais Krievijas prezidents Putins negribēja ļaut traucēties un turpināja atpūsties pie Melnās jūras, pēc pārējām traģēdijām seko stingri solījumi no Putina vai prezidenta Medvedjeva, ka vainīgie tiks bargi sodīti. Tomēr jautājums paliek – kāpēc tik satriecošas traģēdijas Krievijā notiek tik bieži?

Pirmkārt, kā mantojums no Padomju savienības, cilvēku dzīvei Krievijā, milzīgā valstī ar lielu iedzīvotāju skaitu (pēc pēdējiem datiem, pašlaik 142 miljoni), šķiet, ir cita vērtība. Krievijā nav brīvu, neatkarīgu mediju un labi organizētas pilsoniskās sabiedrības, kas pieprasītu katras traģēdijas izmeklēšanu un vainīgo sodīšanu. Vēl dzīvā atmiņā ir 2. pasaules karš, kad cilvēki tika lietoti “kā lielgabalu gaļa”, dažreiz uz vairākiem kareivjiem dalot vienu ieroci, dažreiz tos sūtot kaujā, vispār neapbruņotus.

Otrkārt, tas ir absolūts efektīvas pārvaldības trūkums. Lai gan Krievijas drošības dienasts (FSB) ir apveltīts ar plašām pilnvarām, bieži vien tā dotā informācija nenonāk pie īstajiem cilvēkiem, uz to netiek reaģēts. Tā piemēram, analizējot Domoģedovo lidostas sprādziena (2011) ģenēzi, redzams, ka informācijas par gaidāmo traģēdiju bija daudz, tomēr bez efektīvas pārvaldības un savstarpējas iestāžu sadarbības to nebija iespējams novērst. Zināmi pat tādi statraucoši fakti, ka, par spīti informācijai par gaidāmo traģēdiju, apsardzes skaits lidostā pirms sprādzieniem tika samazināts uz pusi.

Treškārt un visbūtiskāk, Krievijas valsts struktūra ir nepotisma un korupcijas saēsta. Šādā situācijā vienmēr atradīsies kāda persona, kas var tikt uzpirkta, lai pieļautu kādas traģēdijas norisi. Visvētrainākie vārdi “no augšām” neko nevar ietekmēt, ja katrs par savu jomu atbildīgais nav gatavs uzņemties iniciatīvu un individuālu atbildību par saviem lēmumiem. Tādos gadījumos tiek pievērtas acis uz acīm redzamiem cilvēku drošības apdraudējumiem. Piemēram, šī gada 12. jūlijā Krievijā bija nacionālā sēru diena, jo Tatarstānā, netālu no Kazaņas noslīka pārpildīts pasažieru kuģis "Bulgārija". Bojā gāja apmēram 100 cilvēku, no tiem 50 bērni. Daudzi nevarēja izglābties, jo lielākā kuģa pasažieru daļa bija sapulcējusies vienā konkrētā kuģa telpā uz ballīti.