Brīvības un totalitārisms vai ko vērts darīt ikvienam deputātam

Mana radiniece Maija Stumbris šorīt uz
Tērbatas - Lāčplēša ielu stūra

Lūzums manā izpratnē par priekšvēlēšanu kampaņām notika Vācijā, kad Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijas (EDSO) vēlēšanu novērošanas misijas ietvaros biju vienā no lielākajām Vācijas pavalstīm Bavārijā, kur mums bija jātiekas ar Brīvo Demokrātu (Freie Demokratische Partei) Bavārijas nodaļas vadītāju. Sākusi no salīdzinoši maza atbalsta punkta, 2009. gadā Brīvo Demokrātu partija ieguva 3. labāko rezultātu Bundestāga vēlēšanās un iekļāvās ietekmīgās kancleres Angelas Merkeles valdībā. Kad atnācām uz Brīvo Demokrātu biroju, mums piedāvāja kafiju un atvainojās, ka vadītājs nedaudz kavējoties. Droši vien kāda svarīga tikšanās vai uzstāšanās debatēs, nodomāju, un sāku gaidīt uzvalkā ģērbtu, elegantu politiķi. Tā vietā telpā ienāca džinsos, T-kreklā un sporta apavos ģērbts vīrietis. Viņš atvainojās, ka esot aizkavējies, jo tikko pavadījis daudzas stundas uz ielas, dalot partijas skrejlapas, un izvērsusies garāka saruna ar kādu garāmgājēju.

Ikvienam politiķim, ilgi vai neilgi politikā bijušam, augstu vai zemu sarakstā esošam, ir vērts pastāvēt uz ielas, skaidri identificētam ar partijas simboliku, dalot savas partijas skrejlapas. Pēc šīs kampaņas pieredzes esmu pārliecinājusies, ka tikai tā var izēst pudu sāls, patiesi iepazīstot mūsu sabiedrību. 

Vispirms, nav taisnība, ka viedoklis ielās ataino daudzu interneta anonīmo komentētāju noskaņu, ka viss ir slikti un politiķi ir draņķi. Ir ļoti daudz patīkamu, atsaucīgu cilvēku, kas pat kritiku izsaka konstruktīvi un pieklājīgi, garām steidzas ar gaišu skatu un smaidu.

Tomēr, lai gan 20 gadu pēc padomju savienības, Latvijas cilvēkos mājo totalitārismam raksturīgās bailes. Kad ar slotām rokās ar vairākiem Vienotības aktīvistiem grozījāmies gar Rīgas domi zibakcijā "Izplati savu avīzi pats”, kāds kungs mums skaidri un gaiši teica – man jūsu vietā būtu bail. Ja toreiz par to pasmaidīju, tad tagad esmu pārliecinājusies, ka pamatbrīvību robežas Latvijā patiešām ir tikai teorētiskas un ka to skaidrošana visbiežāk sastaptajiem varas pārstāvjiem – policistiem - var būt ļoti nepatīkama un pazemojoša.

Pārrunas ar pašvaldības policiju Vienotības aktīvistiem ir notikušas vairākas reizes, gan Rīgas svētku laikā, gan zibakcijas laikā pie Rīgas domes. Parasti vienojamies, ka brošūru dalīšana nav ne pikets, ne demonstrācija, ka izplatīt avīzes un brošūras ir atļauts bez īpašas atļaujas. Tomēr šodienas satikšanās ar Rīgas pašvaldības policijas Centra rajona pārvaldes policistiem bija īpaši nepatīkama. Liela auguma policists, skaidri apzinādamies savu fizisko pārsvaru, man tuvu pienācis, agresīvā tonī paziņoja, ka skrejlapu dalīšana uz Lāčplēša un Tērbatas ielas stūra esot nelikumīga darbība nelikumīgā vietā. Manai Latvijā 1942. gadā dzimušajai un Viskonsīnā, ASV uzaugušajai radiniecei šāda uzvedība no varas pārstāvja puses izsauca sašutumu, īpaši tas, ka policists atļāvās mūs nofotografēt, nepaskaidrojis, ko esam pārkāpušas un ko ar fotogrāfiju darīs. Pēc tam, kad paskaidrojām, ka nedzīvojam totalitārismā un pases līdzi nenēsājam un personas kodus nosauksim tikai tad, kad mums tiks paskaidrots, par ko tiekam turētas aizdomās, mums tika draudēts ar aizturēšanu uz 3 stundām. Kad bijām gatavas doties uz iecirkni, agresīvā policista mazāk agresīvie kolēģi iejaucās un teica, ka pārkāpts neesot nekas, tikai priekšnieks liekot, “jūs jau zināt, kā tas ir”, teica viens no viņiem.

Saeimas deputātam ir ļoti terapeitiski piedzīvot šādus varas pārstāvju uzbraucienus, un ikvienam cilvēkam, kas to spēj, ir pienākums Latvijas valstī pilsoņu pamatbrīvības pārbaudīt ik dienas. Diemžēl ne visi tās uzskata par pašsaprotamām.