Bažas par Saskaņu
Pagājušajā gadā, kad 10. Saeimas vēlēšanās vairākumu ieguva Vienotība (33 vietas) un t.s. “latviskajām partijām” Vienotībai, VL/TB/LNNK un ZZS kopā bija 62 vietas, pārsteidzoši daudzi teica, ka ir radusies unikāla iespēja valdībā iesaistīt 29 vietas Saeimā ieguvušo Saskaņas centru. To dzirdēja gan no Latvijā esošo, Latviju kopš neatkarības atgūšanas atbalstījušo ES un citu valstu vēstniecībām, gan no sabiedrības “sirdsapziņām” – latviešu intelektuāļiem (par to rakstīju šeit). Lai gan Saskaņas centrs šajās vēlēšanās ir ieguvis vēl vairāk vietas Saeimā (lai gan ne ievērojami vairāk balsu) šādu gan iekšēju, gan ārēju aicinājumu ir daudz mazāk. Kāpēc?
Pirmkārt, tas saistīts ar Saskaņas centra darbu 10. Saeimā. Būtiskos balsojumos Saskaņas centram nebija nekādu problēmu balsot kopā ar ZZS un bloķēt visu, kas progresīvs un sabiedrības attīstībai nepieciešams (par to rakstīju šeit). Saeimas komisijās vairums Saskaņas centra deputātu bija klusi, neieinteresēti, ja vispār tās apmeklēja un parasti ļoti labprāt sekoja pāris viedokļu līderu balsojumiem. Ja kopš 2002. gada visās valdībās strādājusī ZZS savu balsojumu pret kratīšanu Šlesera dzīves vietās skaidroja ar nepietiekamu laiku, lai iepazītos ar KNAB sagatavotajiem dokumentiem, lielākā daļa Saskaņas centra deputātu to neskaidroja vispār.
Otrkārt, Saskaņas centra priekšvēlēšanu kampaņā bija patiesi autoritāri elementi. Rīgas domes amatpersonas sludinošas avīzes izplatīja Rīgas namu pārvaldnieka sētnieki (par to rakstīju šeit). Daudzās Rīgas apkaimēs – Pļavniekos, Sarkandaugavā, kampaņas laikā pie mums, Vienotības deputātu kandidātiem, nāca cilvēki un čukstus stāstīja, ka visu lielo blokmāju lifti un kāpņutelpas esot nolīmētas ar Saskaņas centra plakātiem. Kāda sieviete pat mums šādu plakātu, paslēptu zem apģērba, paslepšus atnesa.
Treškārt, ar neticamu vieglumu Saskaņas centrs ir gatavs attiekties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem par rūpēm par cilvēkiem, pensiju indeksāciju. Tagad Saskaņas centrs piekrīt visam – budžeta konsoldācijai, deficīta samazināšanai, starptautiskā aizdevuma programmas pabeigšanai. Tas būtiski demoralizē priekšvēlēšanu kampaņu runu. Izskatījās, ka pēdējā kampaņā beidzot tukšu solījumu un tradicionālo kampaņas melu bija mazāk. Tik klaja vēlme savus solījumus pamest uzreiz pēc vēlēšanām tikai nostiprina to, ka katra vēlēšanu karte Latvijā ir citā krāsā (izcila vizualizācija šeit) un veicina vēlētāju svārstīgumu un partiju populismu.
Uzprasi Dombroviskim kā ir solījumu aizmiršanu, jeb drīzāk atklātu melošanu :D
AtbildētDzēstJa tā parsīšu, diezin vai būs konkrēta atbilde. Lūdzu uzrakstiet, par ko konkrēti pajautāt.
AtbildētDzēstLūk arī manu kāpņu telpu izdaiļojošais plakāts vēlēšanu dienas pēcpusdienā :)
AtbildētDzēsthttp://imageshack.us/f/3/saskanascentrs.jpg/
Bēdīgākais ir tas, ka neskatoties uz Saskaņas Centra dubulto morāli, tam joprojām būs tikpat liels vēlētāju atbalsts arī nākošajās (un visticamāk vairāk vietu Saeimā, jo iedzīvotāju politiskais nihilisms ir pārsteidzošs), jo nav taču nevienas citas partijas Latvijā, kas aizstāvētu tik ļoti represēto krievvalodīgo iedzīvotāju tiesības un intereses.
AtbildētDzēstPar propogandu Rīgas mikrorajonos - Mik, kam pieder Rīgas Dome (un attiecīgi Rīgas Namu Pārvaldnieks, kas ir pilns ar SC saistītiem cilvēkiem)? Tas arī diktē savus noteikumus.
Attiecībā uz trešo argumentu, man tomēr ir dažas rezervācijas. Valdības veidošanas laikā partijas visai bieži atkāpjas no saviem vēlēšanu solījumiem, turklāt arī Rietumvalstīs. Citādi jau nav iespējams vienoties par koalīcijas programmu - galvenais, lai neatkāpjas pārāk daudz un lai koalīcijas partneri respektē savu topošo partneru prioritātes, pat ja tām ne vienmēr piekrīt. Manuprāt, nav īsti taisnīgi pārmest SC, ka tā būtu īpaši nekonsekventa, iespējams, piekāpjoties V vai ZRP ekonomiskajos jautājumos. Ņemot vērā, ka ir ekonomiskā krīze, ir skaidrs, ka sociālo izmaksu palielināšanai ir jāpagaida līdz ekonomiskā izaugsme uzņems sparu. Nav jau tā, ka krīze turpināsies visu nākamo Saeimas periodu. Manā skatījumā SC, šādā veidā piekāpjoties, demonstrē savu labo gribu un spēju iet uz kompromisiem.
AtbildētDzēstMani vairāk uzrunā pirmie divi argumenti, kuros Lolita Čigāne uzdot kritiskus jautājumus gan par SC vēlēšanu kampaņu, gan par partijas rīcību iepriekšējā Saeimā.
Tomēr atklāti runājot, ir grūti izvēlēties trešo partneri, jo izvēle ir starp rasistiskiem un citādi neiecietīgiem nacionālajiem radikāļiem vai ekonomiski kreisu, valdības darbā nepieredzējušu partiju. Šeit vēlos arī piebilst, ka, ja VL/TB-LNNK tiks valdībā, tad nākamajam premjeram būš grūti izskaidrot saviem Rietumu partneriem (piemēram, Eiropas Tautas partijas ietvaros), kāpēc tiek dota priekšroka nacionālajiem radikāļiem.