Talantu kapi

Kadrs no R. Kalniņa filmas "Elpojiet dziļi"

Vakar pēc ilgiem laikiem LTV atkal noskatījos 1967. gadā uzņemto Rolada Kalniņa filmu “Elpojiet dziļi”, sauktu arī "Četri balti krekli”. Ja pusaudža gados, atmodas laikā 1987. gadā šo filmu skatījos kā romantisku atmodas  laika gara trauksmes un krāšņuma iemiesojumu, tagad to redzu ar profesionālāku aci, salīdzinot ar citām “Prāgas pavasara” noskaņu filmām. Un biju sajūsmā, cik profesionāli, inovatīvi un skaisti šī filma uzņemta. 

Kadrs no filmas "Nepanesamais esības vieglums

Tā nekādā ziņā neatpaliek no Filipa Kaufmaņa pēc Milana Kunderas romāna “Nepanesamais esības vieglums” veidotās tāda paša nosaukuma filmas, kas ataino Prāgas pavasara gaisotni un represijas 1968. gada Čehoslovākijā. Filmai galīgi nepiemīt daļai latviešu kinofilmu raksturīgā samākslotība un plakanums. Tā ir mūsdienīga, dinamiska un pat mūsu straujajam laikam neierastais dažviet lēnais plūdums ir iedvesmojošs.

“Elpojiet dziļi” skumjais liktenis - tā vietā, lai kļūtu par kulta un iedvesmas filmu jaunatnei, tā tika dziļi nogrūsta birokrātu atvilnēs, lai atdzimšanu piedzīvotu tikai sākoties atmodai, kā arī paša talantīgā režisora Rolanda Kalniņa liktenis, kārtējo reizi liek aizdomāties par to, ka lielā mērā padomju iekārta bija talantu kapi. Šajos talantu kapos aprakto plejāde ir iespaidīga, pieminot tikai dažus - Jānis Pauļks, Kurts Fridrihsons, Aleksandrs Čaks, Ādolfs Zārdiņš. 

Domājot par talanta drupām, uz kurām būvējam mūsu šodienas valsti, nereti domāju par to, kā mēs šodien izturamies pret saviem talantiem. Daudzi talantīgi mākslinieki atzinuši, kas patiesu atzinību Latvijā tie guvuši tikai tad, kad sevi skaļi apliecinājuši ārzemēs. Tagad tas ir iespējams. Protams, situācija ir mainījusies un kapos talantus šodien neglabā. Tomēr vai nereti nav tā, ka mūsu šodienas talantiem, turpinot padomju tradīcijas, bieži rīkli pārgrauž apkārtējo nesapratne un nespēja piedot viņu citādumu?