Sētnieks ar avīzi

Latvijas okupāciju laikā, bet it īpaši padomju gados, sētniekiem bija īpaša nozīme. To rokās izšķīrās cilvēku likteņi, jo totalitāros režīmos to visu redzošajām acīm bija liela vērtība. To savā grāmatā “Ardievu, Atlantīda!”, kas veltīta starpkaru Eiropai un vācu okupācijai Latvijā 2. pasaules kara laikā, ir aprakstījusi Valentīna Freimane. To savās “Čekas ģenerāļa piezīmēs” piemin Edmunds Johasons.

Mājā, kurā dzīvoju, sētnieks ir kluss, nemanāms personāžs, kuru no rīta mundri uzsauktais “labrīt!” iztrūcina. Dažreiz šķiet, ka viņš vēlas būt vēl kluskās un nemanāmāks par ēkas sienām. “Intraverts”, nodomātu ikviens par psiholoģiju kaut attāli dzirdējušais. Mūsu mājā jau sen darbojas dzīvokļu īpašnieku biedrība, kas pati organizē mājas apsaimniekošanu, labiekārtošanu un risina citus nepieciešamus jautājumus. Šīs dzīvokļu īpašnieku biedrības ir īsta sadarbības un demokrātijas paraugstunda – uzskatu dažādība ir milzīga un parasti tajā sanākošos nevieno ne plašākas kopējas intereses, ne savstrapēja sirsnība, kas palīdz piekāpties un atrisināt konfliktus. Konfliktu, savstarpējas neuzticības un sīku nesaskaņu dēļ ir daudzas ēkas, kurās dzīvokļu īpašnieku biedrības nepastāv.

Daudzas šādas ēkas Rīgā apsaimnieko pašvaldības kapitālsabiedrība “Rīgas namu pārvaldnieks” un šai kapitālsabiedrībai ir sētnieku tīkls. Pēdējā mēneša laikā šie sētnieki piedalījušies SIA Baggy izdotas avīzes “Pastnieks” un “Pačtaļjon” izplatīšanā. Šīs avīzes mērķis un misija esot Rīgas domes amatpersonu darbu popularizēšana – tajās prominenti parādās gan Rīgas mērs Nils Ušakovs, gan vicemērs Andris Ameriks. Sētnieki atkal, šoreiz pirms vēlēšanām, ir izrādījušies atslēgas personas – to tīkls nodrošina personalizētu Rīgas domes amatpersonas slavinošās avīzes piegādi. Totalitārisma  tradīcijām Rīgā ir dziļas saknes.

Zibakcija pie Rīgas Domes "Izplati savu avīzi pats"