Vientuļie sabiedrotie

Bij. Mazsalacas draudzes skolas jumts 

Skaņākalna pagasts, Salacas upe. Pēc pamatīgas izlīšanas augusta pērkona negaisā iramies pāri upei, lai pretējā krastā atrastu kādu sausa koka gabalu ugunskuram. Pēc kāpiena pa upes stāvkrastu ienāku pamestas mājas pagalmā. Labajā pusē iespaidīga trīsstāvīga sarkanu ķieģeļu ēka ar izsistiem logiem, stāv pamesta. Tikai upes pusē augošie varenie ozoli zaļo blakus pamestībai bijušajā Mazsalacas draudzes skolā. Eju gar skolas ēku. Pilnīgi pamesta tā tomēr nav, no tās skan Latvijas Radio. Atskan Luī Armstronga “and I say to myself what a wonderful life”* un es pamanu no blakus mājas pievilkto “dzīvības līniju” – no vairākiem posmiem sastiķētu elektrības vadu, kas cita starpā, nodrošina Latvijas Radio skanējumu šajā šķietami cilvēku un dievu pamestajā nostūrī. Izskan Luī Armstronga dziedātās dziesmas pēdējās taktis, sākas ziņas. Latvijas Radio vēsta, ka Norvēģijas slaktiņa autors Anders Bērings-Breivīks stingrā uzraudzībā došoties uz slaktiņa vietām, lai restaurētu notikumu gaitu. Sajūtos baisi, nodrebinos un piesardzīgiem soļiem dodos prom.

Dažreiz laukos pavēlākos vakaros un agrākos rītos ar saimniecības lietām darbojoties un klausoties Latvijas Radio, aizdomājos, kādās tik vietās šis medijs neizskan šajās diennakts stundās, un ko tajā saklausa tie, kas klausās. Tad arī aizdomājos par to vienreizējo pienākumu sajūtu, ko droši vien izjūt Latvijas Radio darbinieki, kuru programmas izskan gan pamestā Mazsalacas draudzes skolā pie viena no Salacas līkumiem, gan Slutišķu sādžā pie Daugavas.

Tāpat ienāk prātā kāds kometārs, ko dzirdēju par mediju pētnieces Andas Rožkalnes pagājušajā nedēļā izdarītajiem secinājumiem, veicot intervijas ar Latvijas mediju pārstāvjiem. Slēptā reklāma jeb apmaksāta publicitāte esot tiktāl institucionalizēta Latvijas medijos, ka tās izcenojumi tiekot uzrādīti oficiālajos mediju cenrāžos. Tas esot pievilcīgs blakussprodukts, ko piedāvāt reklāmu pircējam un krīzes novārdzinātie mediji labprāt to piekopj. Pašlaik šajā jomā starp dažiem izņēmumiem esot žurnāls Ir un Latvijas Radio.

Dodoties prom no pamestās Mazsalacas draudzes skolas, nodomāju - ja arī Latvijas Radio pārstās būt žurnāla Ir vientuļais kompanjons, traki būs ar demokrātiju Latvijā.

 

*Un es sev saku, cik brīnišķīga dzīve