Lolitas Čigānes blogs

Latvijas okupāciju laikā, bet it īpaši padomju gados, sētniekiem bija īpaša nozīme. To rokās izšķīrās cilvēku likteņi, jo totalitāros režīmos to visu redzošajām acīm bija liela vērtība. To savā grāmatā “Ardievu, Atlantīda!”, kas veltīta starpkaru Eiropai un vācu okupācijai Latvijā 2. pasaules kara laikā, ir aprakstījusi Valentīna Freimane. To savās “Čekas ģenerāļa piezīmēs” piemin Edmunds Johasons. Mājā, kurā dzīvoju, sētnieks ir kluss, nemanāms personāžs, kuru no rīta mundri uzsauktais “labrīt!” iztrūcina. Dažreiz šķiet, ka viņš vēlas būt vēl kluskās un nemanāmāks par ēkas sienām. “Intraverts”, nodomātu ikviens par psiholoģiju kaut attāli dzirdējušais. Mūsu mājā jau sen darbojas dzīvokļu īpašnieku biedrība, kas pati organizē mājas apsaimniekošanu, labiekārtošanu un risina citus nepieciešamus jautājumus. Šīs dzīvokļu īpašnieku biedrības ir īsta sadarbības un demokrātijas paraugstunda – uzskatu dažādība ir milzīga un parasti tajā sanākošos nevieno ne plašākas kopējas intereses, ne sav

Bij. Mazsalacas draudzes skolas jumts  Skaņākalna pagasts, Salacas upe. Pēc pamatīgas izlīšanas augusta pērkona negaisā iramies pāri upei, lai pretējā krastā atrastu kādu sausa koka gabalu ugunskuram. Pēc kāpiena pa upes stāvkrastu ienāku pamestas mājas pagalmā. Labajā pusē iespaidīga trīsstāvīga sarkanu ķieģeļu ēka ar izsistiem logiem, stāv pamesta. Tikai upes pusē augošie varenie ozoli zaļo blakus pamestībai bijušajā Mazsalacas draudzes skolā. Eju gar skolas ēku. Pilnīgi pamesta tā tomēr nav, no tās skan Latvijas Radio. Atskan Luī Armstronga “and I say to myself what a wonderful life”* un es pamanu no blakus mājas pievilkto “dzīvības līniju” – no vairākiem posmiem sastiķētu elektrības vadu, kas cita starpā, nodrošina Latvijas Radio skanējumu šajā šķietami cilvēku un dievu pamestajā nostūrī. Izskan Luī Armstronga dziedātās dziesmas pēdējās taktis, sākas ziņas. Latvijas Radio vēsta, ka Norvēģijas slaktiņa autors Anders Bērings-Breivīks stingrā uzraudzībā došoties uz slaktiņa vietām

London's burning Domāju, ka ikvienam, kas ilgāku laiku dzīvojis Lielbritānijā, bet jo īpaši Londonā, šī vieta ir atrādījusies kā īpatnēja, sarežģīta un dīvaini fascinējoša pilsēta. Šo dienu Londonas un citu Lielbritānijas pilsētu grautiņos skatoties, nevar nedomāt par to, kas ir šīs destrukcijas iemesls. Tieši pagājušajā nedēļā noskatījos 2009. gadā uzņemto britu filmu “Fish tank” , kas precīzi atrāda Lielbritānijas spožumu un postu. Tā lielā mērā joprojām ir šķiriska sabiedrība, kur piederība mazturīgajiem un dzīvošana uz sociāliem pabalstiem paaudžu paaudzēs kļūst par dzīvesveidu, kas nodrošina pietiekami līdzekļu izdzīvošanai, bet ne dzīves kvalitātei. Tā ir dzīve ar nekvalitatīvu pārtiku, lielu alkohola patēriņu, tālu no dabas, degradētā urbānā vidē. No sava Londonā nodzīvotā laika* atceros divas epizodes, kas man spilgti apliecināja destruktīvo elementu šajā sabiedrībā. Pirmā bija lasītais, ka ir britu vecāki, kas savām 16-gadīgajām meitām kā 16. dzimšanas dienas dāva

Kadrs no R. Kalniņa filmas "Elpojiet dziļi" Vakar pēc ilgiem laikiem LTV atkal noskatījos 1967. gadā uzņemto Rolada Kalniņa filmu “Elpojiet dziļi”, sauktu arī "Četri balti krekli”. Ja pusaudža gados, atmodas laikā 1987. gadā šo filmu skatījos kā romantisku atmodas  laika gara trauksmes un krāšņuma iemiesojumu, tagad to redzu ar profesionālāku aci, salīdzinot ar citām “Prāgas pavasara” noskaņu filmām. Un biju sajūsmā, cik profesionāli, inovatīvi un skaisti šī filma uzņemta.  Kadrs no filmas "Nepanesamais esības vieglums Tā nekādā ziņā neatpaliek no Filipa Kaufmaņa pēc Milana Kunderas romāna “Nepanesamais esības vieglums” veidotās tāda paša nosaukuma filmas , kas ataino Prāgas pavasara gaisotni un represijas 1968. gada Čehoslovākijā. Filmai galīgi nepiemīt daļai latviešu kinofilmu raksturīgā samākslotība un plakanums. Tā ir mūsdienīga, dinamiska un pat mūsu straujajam laikam neierastais dažviet lēnais plūdums ir iedvesmojošs. “Elpojiet dziļi” skumjais likten

Visiem Latvijas politiskajiem spēkiem, kas grib piedalīties valsts attīstībā, ir skaidri jāapzinās, ka 1990. gadā tika atjaunota 1918. gadā proklamētās valsts neatkarība pēc 50 prettiesiskas okupācijas gadiem. Tas ir mūsu valsts tiesiskais pamatu pamats, pauž politisko partiju apvienības VIENOTĪBA Saeimas frakcijas deputāti. Uz šī pamata mēs divdesmit gadus esam cēluši savu valsti un kļuvuši par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Uz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un pilsonības pēctecības principiem mēs divdesmit gadus esam veidojuši mūsu sabiedrību. Šie principi nevar tikt pārskatīti, uzsver VIENOTĪBA. Latvijas valstiskuma pamatu un okupācijas prettiesiskuma atzīšana ir jebkādas atbildīgas, demokrātiskas un eiropeiskas politiskās darbības priekšnoteikums. Šīs vērtības un principi ir bijuši un būs pamats mūsu politiskajai darbībai, un uzskatām, ka sadarbību starp Latvijas politiskajiem spēkiem var veidot tikai uz šī pamata, norāda VIENOTĪBA. VIENOTĪBA aicina visus L