Saeimas vairākums kā bremze

Domāju, ka valsts prezidenta Valda Zatlera sestdienas lēmumu rosināt Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu var analizēt trīs līmeņos. Pirmais ir taktiskais, prezidentam nebija ko zaudēt, jo pagājušās ceturtdienas balsojums pret kratīšanu deputāta A. Šlesera dzīves vietās apliecināja, ka balsojumi par būtiskiem jautājumiem Saeimā nenotiek pēc to būtības un lai gan iespējams nekādi konkrēti iebildumi pret Zatleru nav, viņš nav savējais. Otrais ir principiālais. Saeima stājās ceļā patiesības noskaidrošanai, traucējot tiesībsargājošo institūciju darbu. Argumenti no to puses, kas balsoja pret kratīšanu bija smieklīgi – nekāda kratīšana vispār neesot iespējama, jo visi iespējamie pierādījumi jau esot nobēdzināti. Trešais un, manuprāt, svarīgākais ir tas, ka, skatoties pēc būtības un plašākā kontekstā, šīs Saeimas vairākums savas darbības pusgadā apliecināja sevi kā šauri redzošu, vecmodīgu attīstības un labklājības bremzi, kuras purvā nogrimst labas un valstij vajadzīgas iniciatīvas. Piemēru tam ir bezgala.

2010. gada decembrī Saeimas vairākums (ZZS, PLL un SC)  nobalsoja  par Jura Jansona iecelšanu tiesībsarga amatā, neskatoties un to, ka Jansonam nebija zināšanu par tiesībsarga galveno darbības jomu – cilvēktiesībām. Tas bija acīmredzami un J. Jansons pats to nenoliedza. Šādā veidā Saeima atteicās no iespējas izmantot tiesībsargu kā morālu autoritāti, kas veido un veicina sabiedrības izpratni par tādiem būtiskiem jautājumiem kā iecietība, citādi domājošo pieņemšana, cilvēka cieņa. Visi šie jautājumi ir ļoti svarīgi t.s. sociālā kapitāla elementi, kas ļauj sabiedrības dažādiem pārstāvjiem savstarpēji uzticēties, sadarboties un vairot savu labklājību. (Par šo savulaik rakstīju šeit, līdzīga situācija bija ar Andreja Judina Austākās tiesas tiesneša kandidatūru).

2011. gada maijā Saeimā tika diskutēts fiskālās disciplīnas likuma projekts. Fiskālās disciplīnas likums sagatavots, ņemot vērā Zviedrijas, Dānijas un Somijas pieredzi, ka ilgspējīgu ekonomisku izaugsmi var panākt tikai tad, ja valsts tērē tik, cik nopelna un pie šī principa pieturas. Šis princips ir īpaši svarīgs mazām, atvērtām ekonomikām kā Latvija, jo rada priekšstatu par attiecīgo valsti kā uzticamu investīciju partneri. Pateicoties fiskālajai disciplīnai, Zviedrija šodien Eiropas Savienībā ir visstraujāk augošā ekonomika ar vislabākajiem inovāciju rādītājiem. Diskusija Saeimas komisijā liecināja par to, ka šādu principu, kura nostiprināšanai Satversmē vajadzētu vismaz 2/3 balsu, Saeimas deputātu vairākums diez vai atbalstīs, jo visiem tik vilinoši šķiet treknajos gados budžeta slūžas plaši pavērt, aizbildinoties, ka tas vajadzīgs attīstībai. Tādejādi deputāti nav gatavi mācīties ne no savām, ne citu kļūdām.

Garas debates Saeimā 2011. gada maijā izvērtās par sākumdeklarēšanas likumu, kas paredz, ka 2012. gada sākumā visi iedzīvotāji nodeklarē savu mantisko stāvokli. Šis ir būtisks likums, lai izbeigtu no puķēm nopelnītas, zeķē sakrātas vai no Baltkrievijas čemodānā pārvestas naudas skaidrojumu iespējamību. Tas arī palīdzētu saprast to, vai dažādu amatpersonu deklarētie lielie skaidras naudas uzkrājumi ir patiesi. Lai gan Saeima lēma par šī likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, Saeimas debates liecināja par to, ka šis likumprojekts patiesībā nogrims muļļāšanas un čammāšanās purvā, atsviežot Latviju atpakaļ ekonomiskajā attīstībā.

Līdzīgs liktenis piemeklēja grozījumus Krimināllikumā, kas noteiktu kriminālatbildību par nelikumīgu partiju finansēšanu, grozījumiem Politisko partiju finansēšanas likumā, grozījumus Saeimas kārtības rullī, kas paredzēja atklātus balsojumus par amatpersonām.

Ikviens likums, kas varētu apdraudēt partiju bosu intereses, Saeimā nogrimst. Reizēm tas ir konkrēts apdraudējums, reizēm vēlēšanās vienkārši bremzēt labas un vajadzīgas iniciatīvas.

Tādejādi oligarhu ietekmes ekonomiskās sekas izjūt ikviens, tieši, savā maciņā.