Kā jūtas latviešu jaunieši

Šodien, Eiropas dienas ietvaros, viesojos labā Rīgas vidusskolā, 12. klasē, lai runātu par Eiropas Savienību un Latvijas vietu tajā. Pirms tikšanās pārdomāju, vai ir vērts ar jauniešiem pārrunāt jautājumus, kas saistīti ar Eiropas Savienības izveidošanos milzīgo sāpju un smago pārdzīvojumu rezultātā, kas vēlās pāri Eiropai pagājušā gadsimta divos karos un to radītajās smagajās sekās.  Domāju, vai ir vērts stāstīt, kā darbojas Eiropas institūcijas, kas radušās Eiropas dalībvalstu komplicēto attiecību, vizionārisma un nereti arī egoisma rezultātā. Galu galā nolēmu, ka sarunai ir jābūt par to, kā latviešu jaunieši jūtas, gan kā eiropieši, gan latvieši lielu izaicinājumu priekšā, kas tos nenovēršami gaida nākotnē.

Runājot ar jauniešiem, spilgti sajutu šodienas garu viņu teiktajā. Viņi ir noraizējušies par to, vai nākotnē, pabeidzot augstskolu, viņi varēs iegūt pietiekami labi apmaksātu darbu, kas ļautu nodrošināt sagaidīto dzīves līmeni.

Manuprāt, šeit ir divi jautājumi – viens pamatots, otrs, mūsu laikmeta materiālās domāšanas izpausme. Pirmkārt, patiešām aktuāls jautājums ir par izglītības kvalitāti. Latvijā, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, ir ļoti augsts augtsolās studējošo skaits, tomēr tas neizpaužas ne  jaunradē kā ekonomikas dzinējspēkā, ne arī akadēmiskos saniegumos. Latvijā ir gan zema augsti izglītotu cilvēku iesaiste pētniecībā, gan arī ļoti zema starptautiski atzīta citējamība. Šajā aspektā Rīgas skolas jauniešiem taisnība, viņu vecāku vai pašu sarūpētā studiju maksa netiks labi ieguldīta – izglītības kvalitāte, ko tie iegūs, mācoties augstskolā Latvijā, būs salīdzinoši zema. No apmēram 30 jauniešiem apņēmību uzreiz neturpināt studijas augstskolā apliecināja tikai divi, tātad vairākums iegūs salīdzinoši nekvalitatīvu augstāko izglītību.

Tomēr ir arī otrs aspekts  - sagaidot materiālo nodrošinātību, šodienas vidusskolnieki sagaida no dzīves ļoti daudz. Gan maniem draugiem un paziņām, gan man kā atmodas laika jaunietei, deviņdesmito gadu sākumā bija pilnīgi pieņemami nedēļu pēc nedēļas pārtikt no biezpiena un šprotēm, ceļot ar autostopiem un pamatā iztikt no svaiga gaisa un optimisma, citām lietām nepieciešamos līdzekļus sagādājot piestrādājot par apkopēju vai pasniedzot privātstundas. Tagad jauniešiem ir citas prasības, tie grib īrēt dzīvokļus, lietot modernus telefonus, stilīgi ģērbties.

Vēl viens interesants sarunas pavediens aizsākās par to, kā jaunieši saprotas ar saviem līdzgaitniekiem krievu jauniešiem. Viedokļi bija dažādi, bet vairāki teica, ka ar krievu jauniešiem šodien runājot skaidrā latviešu valodā un etniskās atšķirības izzūd.

Tomēr no sarunām bija acīm redzams – tikai pāris jaunieši teica, ka viņi zina krievu valodu pietiekamā līmenī, kamēr, meklējot darbu, krievu valodas zināšanas tiekot pieprasītas visur. Šie jaunieši bija skeptiski par to, ka Saeimas Darba likumā noteiktais specifiskais aizliegums diskriminēt uz ne-Eiropas savienības valodu nezināšanas pamata, varētu mazināt prasības pēc krievu valodas zināšanām. “Mēs esam maza valsts un valodas mums vienkārši ir jāzina”, sacīja viena no meitenēm. Tiem, kas nezina krievu valodu, varētu nākties meklēt darbu citās ES valsīs, lai gan jaunieši gandrīz vienbalsīgi teica, ka dzīvot Latvijā esot viņu sapnis.