Lolitas Čigānes blogs

Domāju, ka valsts prezidenta Valda Zatlera sestdienas lēmumu rosināt Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu var analizēt trīs līmeņos. Pirmais ir taktiskais, prezidentam nebija ko zaudēt, jo pagājušās ceturtdienas balsojums pret kratīšanu deputāta A. Šlesera dzīves vietās apliecināja, ka balsojumi par būtiskiem jautājumiem Saeimā nenotiek pēc to būtības un lai gan iespējams nekādi konkrēti iebildumi pret Zatleru nav, viņš nav savējais. Otrais ir principiālais. Saeima stājās ceļā patiesības noskaidrošanai, traucējot tiesībsargājošo institūciju darbu. Argumenti no to puses, kas balsoja pret kratīšanu bija smieklīgi – nekāda kratīšana vispār neesot iespējama, jo visi iespējamie pierādījumi jau esot nobēdzināti. Trešais un, manuprāt, svarīgākais ir tas, ka, skatoties pēc būtības un plašākā kontekstā, šīs Saeimas vairākums savas darbības pusgadā apliecināja sevi kā šauri redzošu, vecmodīgu attīstības un labklājības bremzi, kuras purvā nogrimst labas un valstij vajadzīgas iniciatī

Šo ziņu uzrakstīju ceturtdien, pēc Saeimas balsojuma nedot atļauju veikt kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīves vietās. Biju plānojusi to publicēt pirmdien, nedēļas sākumā, kad Saeimā plānots balsojums par nākošo valsts prezidentu. Starplaikā ir risinājušies dramatiski notikumi – valsts prezidents ir pieņēmis lēmumu rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Savas pārdomas par šo lēmumu izteikšu nākošajā ziņā, bet šeit publicēju to, ko biju rakstījusi pagājušajā nedēļā. 2. jūnijā, dienā, kad Saeima balsos par nākošo valsts prezidentu, es balsošu par esošo valsts prezidentu Valdi Zatleru. 2007. gada jūnijā, kad Jelgavas pilī notika Valda Zatlera inaugurācija, kopā ar vairākiem domubiedriem organizējām pasākumu, kas kariķēja oficiālo inaugurācijas pasākumu, inaugurējot ‘valsts pirmo trusi’. Pasākums notika Andrejsalā, Dirty Deal kafejnīcā. Bijām gandarīti, ka uz šo ironisko pasākumu ieradās vairāki cilvēki, kuriem bija arī oficiāls ielūgums uz inaugurāciju Jelgavas pilī. Tajā

Šodien, Eiropas dienas ietvaros, viesojos labā Rīgas vidusskolā, 12. klasē, lai runātu par Eiropas Savienību un Latvijas vietu tajā. Pirms tikšanās pārdomāju, vai ir vērts ar jauniešiem pārrunāt jautājumus, kas saistīti ar Eiropas Savienības izveidošanos milzīgo sāpju un smago pārdzīvojumu rezultātā, kas vēlās pāri Eiropai pagājušā gadsimta divos karos un to radītajās smagajās sekās.  Domāju, vai ir vērts stāstīt, kā darbojas Eiropas institūcijas, kas radušās Eiropas dalībvalstu komplicēto attiecību, vizionārisma un nereti arī egoisma rezultātā. Galu galā nolēmu, ka sarunai ir jābūt par to, kā latviešu jaunieši jūtas, gan kā eiropieši, gan latvieši lielu izaicinājumu priekšā, kas tos nenovēršami gaida nākotnē. Runājot ar jauniešiem, spilgti sajutu šodienas garu viņu teiktajā. Viņi ir noraizējušies par to, vai nākotnē, pabeidzot augstskolu, viņi varēs iegūt pietiekami labi apmaksātu darbu, kas ļautu nodrošināt sagaidīto dzīves līmeni. Manuprāt, šeit ir divi jautājumi – viens pamatots

Kāpēc Igaunijā nav oligarhu? Tas ir jautājums, kas bieži tiek uzdots dažādās sarunās. Atbildē uz šo jautājumu parasti netieši meklējam iemeslus, kāpēc Latvijā oligarhi ir un kāpēc to ietekme ir tik jūtama. 2004. gadā Igaunijas politiskās partijas uzskatīja, ka, atstājot politiskās partijas bez nopietna un pamatīga valsts finansējuma, to iespēja nonākt atsevišķu uzņēmēju ietekmē ir pārāk liela. Tāpēc tās lēma par ikgadēja, aptuveni 5 miljonu eiro liela valsts finansējuma piešķiršanu parlamentā pārstāvētajām politiskajām partijām. 2010. gadā Igaunijas parlamenta divas lielākās partijas Reformu partija un Centra partija no valsts budžeta katra saņēma ap 1.5 miljonu eiro lielu finansējumu. Šodien valsts finansējums igauņu politisko partiju ikgadējos budžetos sasniedz ap 90 procentus. Šis dāsnais finansējums ir nozīmējis to, ka abas lielākas partijas ir ievērojami augušas un lielākai no tām šodien ir 10 000 biedru. Latvijas pāris lielākās partijas, kuru biedru skaits ir ap 1000 biedriem, p