Lode ēdamgaldā

Kāds dīvains raksta nosaukums, daudzi nodomās. Citi iedomāsies par pretstatiem, ko abas nosaukumā ietvertās lietas iemieso – lode – karš un šausmas, ēdamgalds – māju patvērums un miers. Tomēr tieši šāds pretstats jau kādu laiku grezno manas ģimenes virtuvi. Mūsu opis pagatavoja ēdamgaldu no vairākus simtus gadus vecā ozola, ko vētra bija nogāzusi blakus mūsu mājai. Zāģējot ozola stumbru atsevišķos dēļos, zāģis nokaucās vien, uzdūries un uz pusēm pārzāģējis koka vidū iesprūdušu lodi.

Manas lauku mājas atrodas netālu no Kurzemes hercogistes hercoga Pētera laikā plašu ievērību baudījušās, savulaik skaistās Kroņvircavas pils. Viena no pilij piederošajām muižām ir bijusi mūsu mājvietā. Šodien par pagātnes greznību liecina ap trīssimt gadu vecu ozolu un kastaņu alejas abās mājas pusēs, pamatīgi, 1906. gadā izbūvēti pagrabi un mājas bēniņos atrodams sens misiņa jūgendstila lampas rāmis. Muižas ēka pirmā pasaules kara laikā nodega, otrā pasaules kara laikā pagalmā aiz mājas bija kara lazarete un daļu mājas izmantoja gan padomju, gan vācu armija. Par kariem un postu tiešā mājas tuvumā vēl šodien liecina mežā atrodamie ierakumi, kur šodien plašās alās ērti iekārtojušās lapsas.

Sēžot pie sava ēdamgalda parasti prātojam, vai šī varētu būt pirmā vai otrā pasaules kara lode. Sarunu gaitā parasti aizprātojamies tālāk, domājot par šī spilgtā simbola plašāko nozīmi. Latvijas koki ir pilni ar lodēm un Latvijas mežos ir plašas iespējas lapsām rīkot alas bijušajos kara ierakumos. Lai gan pagājušais gadsimts ar diviem postošajiem kariem ir bijis īpaši skarbs, arī iepriekšējie gadsimti latviešiem nav bijuši saudzējoši. Lai gan karus taisa pasaules varenie, tajos cieš “mazais pilsonis”, kam klētī glabājas graudi, kūtī govs un pagrabā kartupeļi.

Biežie kari, posti, izsūtīšanas, bēgļu gaitas, iesaukšanas svešās armijās, latviešiem ir radījuši dažas spilgtas mentalitātes iezīmes, kas mūs padara mazāk spējīgus piemēroties šodienas izaicinājumiem un it īpaši būvēt stipru un modernu valsti.

Pirmā īpašība ir savstarpēja neuzticība, kas rada nespēju sadarboties un atbalstīt vienam otru, jo pierasts, ka aiz stūra vienmēr glūn laupītājs. Otrā īpašība ir īstermiņš, jo nekas nekad nav bijis ilgstošs – latvieši pacēla galvu pirmās atmodas laikā un melnā sotņa nodedzināja to mājas, Latvijas brīvvalsts starp kariem pastāvēja vien 22 gadus. Ilgtermiņa nav un viss labais ātri beidzas. Trešais, sava un savas ģimenes nevis kopējā labuma izjūta. Kad pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās no Kurzemes devās ģimene ar maziem bērniem un lopiem, tas bija viss par ko uztraukties. Pēc kādiem 25 gadiem šie bērni, iespējams, lopu vagonā ceļoja uz Sibīriju, uztraucoties par saviem bērniem.

Šādu īpašību kopums ir nopietns izaicinājums šodien, kad Latvijas valstij ir daudz smagu problēmu – lauku iztukšošanās, draudīga demogrāfiskā situācija. Vācu ekonomists Alberts Hiršmans uzskata, ka, sabiedrībām nonākot grūtībās, tās parasti izvēlas vienu no divām reakcijām – paceļ balsi, mēģinot mainīt situāciju, vai bēg (voice vai exit). Lai latvieši izvēlētos “balsi” nevis bēgšanu, mums jāmācās vienam otram uzticēties, domāt ilgtermiņā un apzināties kopējo labumu, izmantojot gluži jaunu laimes formulu. No nulles summas formulas: jo tev sliktāk, jo man labāk, uz - katra atsevišķs labums veido un pastiprina kopēju labumu. Milzīgs izaicinājums, vai ne?