Futbols peldbaseinā

Budžeta konsolidācija kopš 2009. gada ir bijusi kā futbola spēle peldbaseinā, problēma tā, ka daži, ignorējot spēles noteikumus, turpina peldēt. 

Pēc dažām sarunām ar protestētājiem pie Saeimas nama 24. martā un padaloties iespaidos ar kolēģiem Saeimas deputātiem, secinājām, ka lielākā sāpe pie Saeimas sanākušajiem cilvēkiem bija par to, ka mūsu valstī visi ir vienlīdzīgi, bet citi ir vienlīdzīgāki par citiem. Proti, ka visi it kā kopā esam vienojušies, ka peldbaseinā spēlēsim futbolu, t.i. ejot smagu budžeta konsolidācijas ceļu, mēģināsim samērot valsts ieņēmumus ar izdevumiem, bet daļa no spēlētājiem, ignorējot noteikumus, metas peldus.

Vēl pirms tam, kad šodienas protestētāji sāka pulcēties pie prezidenta pils, Saeimā notika plašas debates par grozījumiem Autopārvadājumu likumā. Satiksmes ministrija aizstāvēja viedokli, ka pašreizējā situācija, kurā pasažieru autopārvadājumu tirgū darbojas daudz mazu komersantu, atstāj negatīvu ietekmi uz tiem uzņēmumiem, kas ir uzvarējuši konkursos un saņem valsts dotācijas autopārvadājumu maršrutiem – gan rentabliem, gan nerentabliem. Jau ierastais ‘mazā pilsoņa’ aizstāvis deputāts Ainārs Šlesers vaimanāja par to, ka, atļaujot autorpārvadājumu tirgū darboties arī citiem spēlētājiem, tiek apdraudētas attālo novadu iedzīvotāju pārvietošanās iespējas. Patiesībā ir tā, ka pašreizējie autopārvadātāji ir tikuši pie ļoti izdevīgiem līgumiem ar valsti, kas ir spēkā līdz 2020. gadam. Šie līgumi šiem autorpārvadātājiem ar valsts dotācijas palīdzību garantē pilnu zaudējumu kompensāciju un 3.8 procentu peļņu. Kurš gan negribētu tikt pie tik izdevīga, bezriska līguma šajos skarbajos laikos? Kurš gan negribētu peldēt, kamēr citi spēlē futbolu?

Šādu piemēru, ka dzīvojam ar acīm redzami valstij neizdevīgiem līgumiem un lēmumiem, kas ļauj atsevišķiem indivīdiem vairot savu turību, ir milzums. Piemēram, 2008. gadā valsts noslēdza līgumu ar Lattelecom, kas valstij, salīdzinājumā ar Igauniju, par sabiedriskās televīzijas apraidi liek pārmaksāt 3 reizes, sauktu arī par “digitalizācijas maksu”. Tāpat valstij daļēji piederošā airBaltic nesaprātīgi pārdotā zīmola atgūšanai Latvijas valstij vajadzētu tērēt milzu naudu.

Domāju, ja nebūtu šādu smalki un nekaunīgi savērptu valsts nozagšanas shēmu, būtu arī daudz vieglāk sabiedrībai paskaidrot, kāpēc mums nepieciešama budžeta konsolidācija un kāpēc mēs nevaram atļauties katru dienu iztērēt 2 miljonus latu nenopelnītas naudas, kā to darījām 2010. gadā. Tāpat būtu daudz vieglāk runāt par to, ka jāatceļ piemaksas pie lielajām pensijām, jo šādu piemaksu sistēmu mūsu valsts nevar uzturēt un mēs vistiešākajā veidā apēdam savu bērnu nākotni. Tāpat arī būtu vieglāk vienoties, ka maksāt algas aploksnēs ir principā nepareizi un nepieņemami.

Lai cīnītos ar valsts nozagšanu, 2002. gadā tika izveidots KNAB. Diemžēl šodien, kad no KNAB sabiedrībai vajadzētu saņemt visskaidrākos signālus, ka smagajā futbola spēlē būs jāpiedalās visiem, pēc vienādiem noteikumiem, tajā skaitā arī augstām amatpersonām, šādu KNAB darbu traucē KNAB priekšnieks, kas KNAB vadošos darbiniekus dzenā, dodot tiem prettiesiskas pavēles un uzdevumus skat. šeit