Lolitas Čigānes blogs

Pagājušo nedēļu kā Latvijas Saeimas pārstāve pavadīju Strasbūrā, Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Eiropas Padome ir izveidota 1949. gadā un ir senākā starptautiskā organizācija, kas ietver gan tās valstis, kas ir Eiropas Savienībā, gan tās, kas, visticamāk, kādreiz būs Eiropas Savienībā (Horvātija, Serbija, Maķedonija), gan bijušās padomju valstis, kas, visticamāk, nekad nebūs Eiropas Savienībā (Armēnija, Azerbaidžāna, Krievija). Latvija Eiropas Padomē iestājās 1995. gadā un toreiz šai pievienošanās bija milzīga simboliska nozīme, jo tas apliecināja Latvijas piederību neatkarīgu un demokrātisku valstu ģimenei. Pievienojoties toreiz, Latvija ieguva nozīmīgu starptautisku platformu mūsu valsts pēctecības skaidrošanai, apliecinot, ka neesam valsts, kas ierobežo minoritāšu tiesības. Latvijas pārstāvji Eiropas padomē nodrošināja, ka Latvija tika izslēgta no Eiropas Padomes monitoringa 2006. gadā, apliecinot, ka Latvija ievēro cilvēktiesības un respektē minoritāšu tiesības. Šodien

Atceļā no Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas, kur kā Saeimas deputāte pārstāvu Latviju, sanāca pāris stundu gara saruna ar gados jaunu parlamentārieti no Grieķijas. Viņa deputāta darba ilgums gan bijis 12 reizes garāks par manējo – mani trīs mēneši pret viņa trīs gadiem, tomēr uzreiz vienojāmies, ka parlamentārieša darbs, ja to mēģina darīt no sirds, ir sarežģīts, lai gan detaļās būtiski atšķirīgs. Cita starpā pārrunājām, kā grieķu kolēģis veido attiecības ar vēlētājiem. Lai gan viņš ar ģimeni dzīvo Atēnās, viņa vēlētāji atrodas vēstures bagātajā Teselajas reģionā, tāpēc katru nedēļas nogali nākas pavadīt tur, tiekoties, dzerot tēju, runājot ar vēlētājiem. Ja to nedarītu, uzreiz kristu nežēlastībā. Es savukārt aprakstīju, kā piektdienās tiekos gan ar individuāliem vēlētājiem, gan nevalstiskajām organizācijām un, laikam paliekot siltākam, ar riteni apbraukāšu Rīgas priekšpilsētas, uzrunājot cilvēkus. Tāpat izstāstīju, ka Latvijā daudzi deputāti darbojas sociālajos tīklos, rakst

Valsts kapitālsabiedrības kopsummā 2010. gadā dažādām organizācijām ziedoja 5.5 miljonus latu. Ja šī nauda būtu ieskaitīta 2011. gada valsts budžetā, sāpīgās konsolidācijas apjoms, kas pašlaik ir dienas kārtībā, samazinātos par 10 procentiem. Presē jau skaļi izskanējis, ka “Latvijas valsts meži” ziedojuši 200 000 Ls diviem Ventspils sporta klubiem, “atbalstam futbola kā sporta veida attīstīšanai”. Tāpat 60 000 Ls ziedoti “sociāli politiskai novada attīstības biedrībai „Līvāni” atbalsta sniegšanai pieaugušo, jauniešu un veterānu sporta aktivitātēm Latgales reģionā un Līvānu novadā”. Ar 55 000 Ls atbalstīta šaušanas sporta attīstība, ar 75 000 Ls atbalstīta Latvijas Jātnieku federācija. Biedrība „Tautas sporta asociācija” no Latvijas valsts mežiem saņēmusi gandrīz 40 000 Ls Latvijas makšķernieku dalībai makšķerēšanas sporta pasaules spēlēs (!). Atkarīgi no vērtētāja gaumes, ziedojumu sarakstā var atrast arī tādus, kas lielākā mērā nekā minētie atbilst plašākas sabiedrības interesēm. Tom

Slutišķi vasarā  Dabas īpašo untumu apstākļos, kā pašreizējā sniega uzplūdos, parasti iedomājos par Slutišķu ciemu Daugavpils novada Naujienes pagastā. Slutišķi atrodas starp Krāslavu un Daugavpili, Daugavas krastā, piektā Daugavas loka spicē. No vienas puses to ieskauj Daugava, no divām pusēm – īpatnēji, Latvijas apstākļiem augsti Daugavas senlejas pauguri. Šajā ciemā 18.- 19. gs apmetās vecticībnieki un šī vieta ideāli atbilda viņu pašizolācijas vēlmēm. Šodien Slutišķos dzīvo 12 iedzīvotāji, kas, cerams, ir paspējuši iegādāties labi daudz sveces šajā sniegiem pārbagātajā ziemā. Par Latviju bieži tiek runāts kā par mazu valsti ar mazu nāciju. Manuprāt, patiesība tomēr ir atšķirīga. Patiesībā mēs esam maza nācija, kas apdzīvo salīdzinoši lielu teritoriju. Piemēram, Nīderlandē 16 miljoni iedzīvotāju dzīvo teritorijā (41 tk. km2), kas ir par vienu trešdaļu mazāka nekā Latvijas (64 tk km2). Salīdzinot ar 239 pasaules valstu un neatkarīgu teritoriju iedzīvotāju blīvumu, Latvija ir 175