Viens, tumšā mežā

Šajā nedēļas nogalē sanāca pabūt vienai tumšā mežā. Bija nepavisam ne vēls vakars, ap astoņiem, bet tumsa, kā jau Latvijas decembrī, bija tik bieza kā sviests, ko ziest uz maizes. Ar nolūku nebiju paņēmusi līdz kabatas lukturīti un apņēmīgi devos tumsā, kur, kā nākas, no krūmiem un kokiem veidojās dažādi ķēmīgi tumsas tēli. Šis gājiens tumšajā mežā atsauca atmiņā bērnību un skolas gadus, kad, dzīvojot ciematā un pēc tam laukos blakus mežam, šad tad sanāca staigāt vienai tumšā mežā. Interesanta perspektīva, jo tad, kad biju mazs un bailīgs bērns, šādu izaicinājumu sanāca vai cik, bet tagad, kad esmu pieaudzis, drošs cilvēks, vienai tumšā mežā staigāt sanāk ļoti reti. Parasti no tā sargā mašīnas omulīgais siltums, klusa, skaista mūzika vai iedegtu sveču, siltas tējas komforts patīkamā, siltā vidē.

Latvijā šodien, 2010. gadā salīdzinot ar 2004. gadu, nabadzības riska indekss ir palielinājies par gandrīz trešdaļu. Ja 2004. gadā nabadzības riskam Latvijā bija pakļauti 19 procenti iedzīvotāju, tad 2008. gadā tādu bija jau 26 procenti. Sabiedrības dzīves līmeņa nevienlīdzības ziņā esam pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Jā, aiz Rumānijas un Bulgārijas, kas 2007. gadā pievienojušās ES, glābj Latviju no pēdējās vietas citos rādītājos, bet ne šajā. Aiz šiem sausajiem datiem, ir dramatisks konstatējums – ‘nabadzības riska indekss jeb iedzīvotāju īpatsvars, kuri atradās zem nabadzības riska sliekšņa, palielinājās laikā, kad iedzīvotāju kopējie ienākumi būtiski pieauga, turklāt bezdarba līmenis bija salīdzinoši zems” (Latvijas nacionālās reformu programmas ‘ES 2020’ stratēģijas īstenošanas projekts).

1995. gadā mācījos Zviedrijā un pa vakariem kā studente piestrādāju vietējā labdarības restorānā, kura ienākumi tika ziedoti kopienas labdarības mērķiem. Manas studentu kopmītnes atradās pilsētas otrā malā. Pēc darba beigām, ap 12 vakarā darbinieku vidū parasti izcēlās mērens tracis par to, kā es nokļūšu uz mājām, jo man kā ārzemju studentei vienīgai nebija nodrošināta veida, kā nokļūt mājās. Man tajā laikā šie trači šķita patiešām smieklīgi, jo es neredzēju nekādas problēmas doties 40 minūšu pastaigā Zviedrijas decembra naktī spoži apgaismotajā Vesterosas pilsētā, kur, kā likās, nepamanīts nepaliktu pat adatas zemē nokrišanas troksnis.

Šodien uz šo Zviedrijas pieredzi raugos pavisam savādāk. Šodien redzu, ka ikviens mazs, tumšā mežā Latvijā nonācis bērns ir arī mana atbildība. Tieši tāpat kā manu savulaik zviedru kolēģu atbildība bija pilsētā nonākusi ārzemju jauniete un tam nebija nekāda sakara ar lišķību, liekulību vai bailīgumu, tā bija solidaritāte.