Šajā nedēļas nogalē sanāca pabūt vienai tumšā mežā. Bija nepavisam ne vēls vakars, ap astoņiem, bet tumsa, kā jau Latvijas decembrī, bija tik bieza kā sviests, ko ziest uz maizes. Ar nolūku nebiju paņēmusi līdz kabatas lukturīti un apņēmīgi devos tumsā, kur, kā nākas, no krūmiem un kokiem veidojās dažādi ķēmīgi tumsas tēli. Šis gājiens tumšajā mežā atsauca atmiņā bērnību un skolas gadus, kad, dzīvojot ciematā un pēc tam laukos blakus mežam, šad tad sanāca staigāt vienai tumšā mežā. Interesanta perspektīva, jo tad, kad biju mazs un bailīgs bērns, šādu izaicinājumu sanāca vai cik, bet tagad, kad esmu pieaudzis, drošs cilvēks, vienai tumšā mežā staigāt sanāk ļoti reti. Parasti no tā sargā mašīnas omulīgais siltums, klusa, skaista mūzika vai iedegtu sveču, siltas tējas komforts patīkamā, siltā vidē. Latvijā šodien, 2010. gadā salīdzinot ar 2004. gadu, nabadzības riska indekss ir palielinājies par gandrīz trešdaļu. Ja 2004. gadā nabadzības riskam Latvijā bija pakļauti 19 procenti iedzīvotā...