Lāčplēša diena

“Svecītes atradīsiet vidējās rindas plauktos, tur gan nekas daudz nav palicis”, laipni  kārtējam vaicātājam šodien paskaidro pārdevēja Tērbatas ielas “Drogās”. Nopērkam vienas no pēdējām un prom uz Daugavmalu.

Ir bauda būt kopā ar Daugavmalā sanākušajiem. Lāčplēšdiena parasti Daugavmalā pulcē tādu īpašu publiku – bez ārišķīgā salūta katrs pats iededz mazu sveces salūtu par godu deviņdesmitdivgadīgajam brīnumam - Latvijas valsts tapšanai.

Šajā noskaņā savu klātbūtni spilgti piesaka jau sen aizdzijušie ierakumi Daugavmalā, kur pa naktīm 1919. gada novembrī dežūrēja daudzi, arī Rīgas skolu skolēni. Skatoties gaistoši sidrabainajā vanšu tilta atspulgā Daugavā, man prātā nāk rindas no Annas Žīgures vecmāmiņai Elzai Stērstei veltītās grāmatas “Marselīne”.

Pēc tam, kad Elza Stērste, jaunā franču valodas skolotāja, 1919. gada  novembra vakarā dodas mājās no Daugavmalas ierakumos dežūrējošo kareivju ēdināšanai domāto kartupeļu mizošanas Latviešu biedrības namā, “istabā ir tik auksts, ka pat ledainais ūdens šķiet silts, kad viņa noskalo netīrās rokas [..]. Katru reizi, kad viņa iegrimst trauslajā murgainajā miegā, to pārtrauc tāli šāvieni. [..]

No rīta pamozdamās, Elza atceras iepriekšējo dienu un brīnās, kāpēc tāds klusums. Ar dūri sasitusi ledus kārtiņu mutes bļodā, Elza noskalo vēl miega pilnās acis un tūliņ pat kļūst žirgtāka. Jā, kaut kas ir mainījies, klusumu nekas nepārtrauc.

Elza iziet uz ielas, un tūlīt pat pirmais pretimnācējs priecīgi paziņo: “Rīga ir brīva! Mēs esam uzvarējuši.” Sāk skanēt visu baznīcu zvani.” (Anna Žīgure, Marselīne, 128. pp).