Ar bērniem uz spārna

“Kāpēc Moldovā ir tik maz mazu bērnu?”, īsās ciemošanās laikā Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā, kur pašlaik pildu savu pagaidām pēdējo starptautiskā konsultanta darba līgumu, jautāja mani septiņgadīgie dēli. Atbildi mēs kopīgi atradām, apciemojot Kišiņevas Rožu parku. Tur Kišiņevas iedzīvotāju priekam un atpūtai ir izvietoti košās dzelteni pelēkās krāsās krāsoti moderni trenažieri, kas, no bērnu skata punkta raugoties, ir fascinējošas šūpoles, kāpjamrīki utt.  Tikai – neviena bērna tur nebija, tur strikti vingroja dusmīgas tantes, kas manu bērnu sajūsmu par šiem rīkiem un vēlēšanos tos izmēģināt pavadīja sākumā ar dusmīgiem skatiem un pēc tam ar komentāriem, ka šie rīki, lūk, esot domāti pieaugušo rekreācijai, nevis bērnu muļķībām. Lieki piebilst, ka visā lielajā, skaistajā parkā bērnu rotaļlaukumu nebija un arī bērnu bija maz.  

Pametām šo vietu dusmīgu komentāru pavadīti, ka mani bērni esot neaudzināti un es – slikta māte. Šie komentāri atgādināja draudzeņu stāstus un arī manas pašas atmiņas par to, kā Rīgas dusmīgās tantes laiku pa laikam norāj mazu bērnu mātes, ja bērni uz ielas niķojas. Izskatās, ka strikta pieaugušo un bērnu pasaules nošķiršana un bērnu “nolikšana pie vietas” ir tipiska bijušās padomju telpas parādība. Tad arī nav ko brīnīties, ka tādi “pie vietas nolikti” indivīdi izaug par bailīgiem sabiedrības locekļiem, kas sevi spēj izpaust, piemēram, anonīmos, niknos interneta komentāros vai kārtīgi izkaujoties izdzertas šņabja glāzes iespaidā. 

Par to, ka bērni patiesībā ļoti labi iekļaujas pieaugušo pasaulē un sadzīvo ar to, ja vecāki ir gatavi atkal un atkal pacietīgi atgādināt par robežām un nepieciešamību ievērot citu intereses, pati esmu pārliecinājusies. Mani bērni, piemēram, iejutās manā priekšvēlēšanu kampaņā tik tālu, ka kampaņas saukļi, politiskās partijas un kandidāti sāka parādīties to spēlēs, iegūstot mītiskus, zvaigžņu karu tēlu apveidus. Viņi kampaņas noskaņās bija iejutušies tik tālu, ka, vēlēšanu dienā vēlēšanu iecirknī rindā stāvot, man bija neskaitāmas reizes jāatgādina, ka savu, lai arī septiņgadīgu bērnu, politisko uzskatu skaļa paušana ir nevietā.

Protams, ka šādā situācija būtu daudz vienkāršāk bērnus atstāt mājās, lai tie ar savām skaļajām balsīm un tiešo runu netraucētu mieru. Un kopā ar bērniem atstāt mājās arī sievietes, lai sargātu stingrās robežas starp bērnu un pieaugušo pasauli. Sievietes, kas pēc tam pārvērsos par dusmīgām tantēm, kas savukārt uzturētu robežas starp bērnu un pieaugušo pasauli, dusmīgi audzinot jaunās, nesaprātīgās mammas, kas savus bērnus kā kaķēnus staipa uz tiem šķietami nepiemērotām vietām.

Lai gan esot Moldovā ar atvieglojumu sapratu, ka Latvijā pieaugušo un bērnu pasaules strikto robežu nojaukšanā esam tikuši tālāk, arī mums vēl daudz darāmā priekšā. Piemēram, Saskaņas centra frakcijā Saeimā atkal nebūs nevienas sievietes, tikai 29 vīrieši. Vai tiešām visas Saskaņas centra iespējamās deputātes ir noliktas vai palikušas “pie vietas”?