Lolitas Čigānes blogs

Pēdējās pāris dienas briedināju galvā savu nākošā bloga ierakstu. Domas grozījās ap kādu nesen dzirdētu traģisku dzīves stāstu, kurā bija iemaisīts gan stāsts par izsūtījumu Sibīrijā, gan smagu un traģisku mājupceļu uz Latviju deviņdesmito gadu sākumā.   Tomēr jaunā bloga ieraksta tēma atnāca pati – man tagad ir pienākums izskaidrot vakar publiskotās ziņas par manu 2007. gadā veikto administratīvo pārkāpumu. 2007. gada novembrī kopā ar vīru devāmies uz Stambulu, lai atpūstos un arī, lai Ziemassvētkus gaidot, iepirktos, tai skaitā mana vīra līdzīpašumā esošajam Jūgendstila paviljonam. Tam iegādājāmies sudraba rotaslietas, kā arī, kā bijām vienojušies ar draugiem, iegādājāmies dažādas Ziemassvētku dāvanas, un arī lietas, ko varētu attīstīt kā idejas pārdošanai mūsu Jūgedstila paviljonā. Iegādājāmies dažādas lietas, kuru cena kopumā bija apmēram 350 Ls. Dažas no tām arī daudz, jo tādējādi to cena bija lētāka (piemēram 54 zīda lakatus, 7 somas, 95 somu aksesuārus, 3 pildspalvas, 13 bižut

“Kāpēc Moldovā ir tik maz mazu bērnu?”, īsās ciemošanās laikā Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā, kur pašlaik pildu savu pagaidām pēdējo starptautiskā konsultanta darba līgumu, jautāja mani septiņgadīgie dēli. Atbildi mēs kopīgi atradām, apciemojot Kišiņevas Rožu parku. Tur Kišiņevas iedzīvotāju priekam un atpūtai ir izvietoti košās dzelteni pelēkās krāsās krāsoti moderni trenažieri, kas, no bērnu skata punkta raugoties, ir fascinējošas šūpoles, kāpjamrīki utt.  Tikai – neviena bērna tur nebija, tur strikti vingroja dusmīgas tantes, kas manu bērnu sajūsmu par šiem rīkiem un vēlēšanos tos izmēģināt pavadīja sākumā ar dusmīgiem skatiem un pēc tam ar komentāriem, ka šie rīki, lūk, esot domāti pieaugušo rekreācijai, nevis bērnu muļķībām. Lieki piebilst, ka visā lielajā, skaistajā parkā bērnu rotaļlaukumu nebija un arī bērnu bija maz.   Pametām šo vietu dusmīgu komentāru pavadīti, ka mani bērni esot neaudzināti un es – slikta māte. Šie komentāri atgādināja draudzeņu stāstus un arī manas pašas

1890. gadā kādā Drēzdenes psihiatriskajā slimnīcā pret savu gribu esot ievietota kāda šuvēja, kas, pārveidojusi neglīto slimnīcas uniformu elegantā žaketē, uz tās esot izšuvusi savu dzīves stāstu, nodrošinot savu, alternatīvu versiju par to, kāpēc, viņa nonākusi šajā vietā. Tā esot bijusi reakcija uz uzspiesto klusumu, kuram viņu nolēmusi slimnīcas vadība. Tas esot bijis protests pret to, ka viņa tiek uztverta kā vienkārši slims objekts, kam jādod zāles un ar kuru nav nepieciešams sarunāties ( http://bit.ly/azJvS2 ). ASV filozofs Kens Vilbers (Ken Wilber) raksta, ka virzoties prom no “plakanās” pasaules uztveres, saskaņā ar kuru patiess ir tikai tas, kas ir redzams, iekšējās būtības izprašanai ir nepieciešams dialogs vai iekšējās pasaules interpretācija ar sarunas palīdzību. Sarunai ir jābūt starppersonālai, proti uz vienlīdzīgiem pamatiem jānorisinās starp diviem sarunas dalībniekiem, citādi nekāda iekšējās pasaules interpretācija nav iespējama. Šī pieeja būtiski atšķiras no sarunas

Pēc provizoriskajiem vēlēšanu rezultātiem Rīgas vēlēšanu apgabala vēlētāji man ir izteikuši darba piedāvājumu uz četriem gadiem. Līgumu mēs parakstīsim 2. novembrī, kad pirmo reizi sanāks jaunievēlētā Saeima, un nodos šādu zvērestu - “es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.” Darba attiecības ar dažādiem darba devējiem man ir bijušas kopš kādu četrpadsmit gadu vecuma. Mani vecāki mani vienmēr ir mudinājuši strādāt, jo “sliņķus un slaistus mūsu ģimenē necieš”. Tomēr šis, protams, ir visnopietnākais darba piedāvājums manā dzīvē, ko gatavojos godbijīgi un pazemīgi pieņemt. Šis mēnesis līdz darba līguma parakstīšanai ir labs laiks pārdomām, lai līdz galam izkristalizētu principus,

Milz ī gs, sirsn ī gs paldies visiem, kas bija ar mani kop ā šaj ā satraucošaj ā ce ļ ojum ā - priekšv ē l ē šanu kampa ņā ! Paldies maniem lieliskajiem pal ī giem - Ilzei, Ievai, Rihardam un Madarai, kas katrs piesl ē dz ā s ī staj ā laik ā un ī staj ā viet ā Paldies manam v ī ram Nilam un d ē liem Kalvim un Mat ī sam  Paldies maniem vec ā kiem, v ī ra vec ā kiem - Jānim un Ilonai Studentiem, manai m ā sai un Maijai  Paldies visiem draugiem, kas juta l ī dzi, uzmundrin ā ja un apl ī m ē ja sērkociņus:) Paldies visiem, kas ziedoja savu laiku, lai šo kampa ņ u padar ī tu veiksm ī gu, un visiem, kas aizlika labu vārdu par mani saviem draugiem un paziņām   Paldies visiem R ī g ā kampa ņ as laik ā satiktajiem cilv ē kiem, kas dal ī j ā s dom ā s, izteica viedok ļ us un lika aizdom ā ties  Paldies Vienot ī bai par man doto iesp ē ju kandid ē t un visiem br ī niš ķī gajiem Vienot ī bas biroja darbiniekiem